Fotogrāfija – attēla iegūšana, izmantojot tehnoloģijas. Atstarotie gaismas stari tiek apkopoti un fokusēti uz gaismjūtīga materiāla (fotofilmas, elektroniska sensora), attēli tiek iegūti ķīmiskā vai elektroniskā veidā.
Digitālā fotokamera
Fotogrāfija ir neatņemama mūsdienu kultūras sastāvdaļa.
Mūsdienās fotografēt var arī ar mobilā telefona palīdzību
Taču fotogrāfija ļoti ilgu laika posmu netika uzskatīta par mākslas veidu. Iemesls – fotogrāfēšanas rezultātu nosaka mehāniskas darbības, to nenosaka mākslinieka ieguldītais darbs, krāsu klājot ar otu.
Par attēlu projecēšanas iespējām cilvēki interesējās jau senatnē. Vēsturiskie avoti liecina, ka obskura kameras, ar kuru palīdzību varēja projecēt attēlus, izmantoja jau Senajā Ķīnā (5. – 4. gadsimts pirms mūsu ēras). Savukārt 15. gadsimtā mākslinieks un izgudrotājs Leonardo da Vinči (1452 – 1519) izmantoja obskura kameru, ar kuras palīdzību varēja projecēt attēlus savu gleznu skicēm.
Attēla projekcijas iegūšana uz ekrāna, 1755. gads
Obskura kameras pielietojums 18. gadsimtā. Kastē ievietots spogulis, kas rada attēlu
Tomēr visām šīm metodēm bija viens trūkums – attēla iegūšanai bija nepieciešams ļoti ilgs laika posms.
Par fotogrāfijas rašanās laiku uzskata 19. gadsimta sākumu. Pirmo fotogrāfiju iegūšanas paņēmienu Francijā 1838. gadā izgudroja franču mākslinieks un dizainers Luijs Dagērs (1787 – 1851).
Luijs Dagērs
Šo paņēmienu dēvē par dagerotipiju. Dagerotipijas tika veidotas uz apsudrabotām vara plāksnēm. Tās tika īpaši apstrādātas, izmantojot ķīmiskus elementus, apgaismojumu, saglabājot gaismas attēlus. Šis atklājums ietekmēja mākslas attīstību, jo nu vairs nebija nepieciešamības pēc iespējas precīzāk gleznās kopēt dabu – to daudz ātrāk un precīzāk varēja izdarīt ar fotogrāfijas palīdzību.
Dagerotipijas kamera, 1839. gads
Dagerotipija bija populāra aptuveni 10 gadus, tad to izkonkurēja citas attēla iegūšanas metodes. Iemesls – šis paņēmiens bija ļoti darbietilpīgs, aizņēma daudz laika, tādēļ tas bija ļoti dārgs.
Pilsētas skats, uzņemts ar dagerotipijas kameru
Attēla uzņemšanas process ilga aptuveni 30 minūtes. Šajā laikā fotografētais objekts nedrīkstēja kustēties, tādēļ portreta iegūšanai šis paņēmiens nebija piemērots. Tomēr portreti tika fotografēti, no portretējamā tas prasīja lielu pacietību. Izmantojot šo paņēmienu, objektus kustībā nevarēja fotografēt. Šo paņēmienu labāk varēja izmantot arhitektūras objektu vai ainavas fotografēšanai. Vēl viens trūkums – attēlu varēja iegūt tikai vienā eksemplārā, to nevarēja pavairot.
Portrets - dagerotipija, 1848
Laika gaitā attīstījās dažādas attēla iegūšanas metodes. Tomēr tām visām bija viens trūkums – lai iegūtu liela izmēra attēlus, bija nepieciešamas milzīga izmēra foto plāksnes. Atrisinājums tapa 20. gadsimta 20. gados, kad tika izgudrota fotofilmiņa. Šis izgudrojums vienkāršoja fotogrāfijas iegūšanu.
Fotofilmiņa
Ja līdz šim laika posmam varēja iegūt tikai melnbaltu fotogrāfiju, tad 20. gadsimts iezīmējas ar krāsainās fotogrāfijas izgudrošanu.
Krāsainā fotogrāfija, tapusi 1914. gadā
Latvijā fotogrāfija ienāk gandrīz līdz ar tās izgudrošanu – 1839. gadā. Jau pēc gada fotografētu portretu pasūtīšana māksliniekam kļūst populārāka par portretu gleznošanu, jo prasīja mazāk laika. Fotografēts portrets bija arī lētāks, nekā gleznotais portrets.
Pirmās fotodarbnīcas atvēra Rīgā, Jelgavā un Liepājā. To īpašnieki bija ārzemnieki. Pirmie latviešu izcelsmes fotogrāfi parādījās 19. gadsimta 60. gados. Lielākoties par fotogrāfiem kļuva gleznotāji, kas bija spiesti meklēt citu ienākumu avotu, jo gleznotos portretus pasūtīja mazāk.
Komponista Jāzepa Vītola portrets
Laika gaitā fotogrāfijas sāka retušēt – tās tika izskaistinātas, dažkārt pat nedaudz pārveidotas. Tādēļ laika posmā līdz 1900. gadam cilvēki fotogrāfijās izskatījās kā lelles.
Ar mākslas foto iezīmējas 20. gadsimts. Savu darbību sāk profesionāli fotogrāfi.