Faktūra mākslas darbu padara izteiksmīgāku. To, kāda būs šī faktūra, nosaka materiāls, no kura mākslas darbs tiek veidots, un izpildījums.
Gleznas virsma nav līdzena, to klāj faktūras
Skulptūras virsma nav līdzena, tā ir fakturēta
Faktūra tēlniecībā
Faktūras var būt dažādas, tas atkarīgs no attēlojamā objekta rakstura, materiāla, no kura šis objekts tiek veidots. Piemēram, veidojot cilvēka skulptūru, ādas virsma tiek attēlota gludāka nekā mati, apģērba virsmu klāj izteiktāka faktūra.
Āda veidota gludāka, nekā mati
Ādas virsmu klāj smalkāka faktūra, matu atveidošanā izmantota izteiktāka faktūra
Apģērbs ir izteikti fakturēts
Faktūra glezniecībā
Savukārt glezniecībā ievēro principu, ka krāsainākās, spilgtākās vietas gleznā tiek attēlotas reljefāk (gleznas virsma šajās vietās ir ar nelieliem krāsu izciļņiem, kas rada faktūru).
Ziedu un lapu gleznojums ir reljefāks, nekā fons
Svarīgi!
Glezniecībā faktūru var ieraudzīt reljefos krāsu klājumos, sasprēgājumos, negludumos un grumbuļos.
Faktūru var iegūt, izmantojot biezas konsistences krāsu, piemēram, guašu vai eļļas krāsas.
Debesu, koku, zāles un zemes attēlojumā redzamas faktūras
Faktūras raksturs var būt atkarīgs arī no tā, kurā laikmetā mākslas darbs tapis, jo katrā laika posmā mākslā valdīja savas tradīcijas. Piemēram, 18. gadsimta glezniecībā mākslas darba virsma bija gluda, savukārt 19. gadsimtā mākslinieki gleznoja plašiem otas triepieniem, krāsu klājot biezi, tādējādi radot izteiksmīgu faktūru.
Gleznas virsma ir gluda
Gleznas virsma ir fakturēta, redzami biezi krāsas triepieni
20. gadsimtā faktūra kļuva vēl izteiksmīgāka, jo mākslinieki sāka izmantot īpašu tehniku – krāsai tika piemaisīti dažādi smalki materiāli – smiltis, akmentiņi, skaidas – kas krāsas klājumu uz audekla padarīja biezāku, veidojot izteiksmīgas faktūras. Faktūru veidošanai krāsai var piejaukt arī dažādus putraimus (miežu, griķu, mannas).