1985. gadā PSRS izvirzījās jauns līderis — Mihails Gorbačovs. Viņš nāca no to komunistu aprindām, kas uzskatīja, ka valstī nepieciešamas reformas.
M. Gorbačovs bija vidējās paaudzes pārstāvis, — brīvs domāšanā, nemēdza saskaņot rīcību ar protokola prasībām, viņa mērķis — veidot sociālismu ar "cilvēcīgu seju".
Attēlā: PSRS līderis M. Gorbačovs.
Viņa vadībā sākās centieni pārtraukt ieilgušo stagnāciju Padomju Savienībā, — tika noteikts jauns kurss, kuram vajadzēja radīt pārmaiņas sociālisma sistēmā. M. Gorbačova uzsāktajai politikai izrādījās vistiešākā ietekme uz procesiem Baltijas valstīs — Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, citās padomju republikās, visā sociālisma nometnē.
M.Gorbačova uzsākto kursu izsaka šādi jēdzieni.
Svarīgi!
Pārkārtošanās (krievu val.: "perestroika") — visas sociālisma sistēmas, t.sk., ekonomikas, politikas reformēšana.
Atklātība (krievu val.: "glasnostj") — sabiedrība tika mudināta neklusēt, apspriest problēmas, lai tās risinātu.
Paātrinājums (krievu val.: "uskoreņije") — veikt pārkārtošanu iespējami ātri, lai pārtrauktu stagnāciju un sāktos pārmaiņas.
Šie jēdzieni to krieviskajā izrunā — netulkoti — izplatījās tautu valodās, ar tiem raksturoja PSRS jauno politiku, bet PSRS līderis M. Gorbačovs ieguva plašu popularitāti Rietumvalstīs kā jauna tipa līderis.
Attēlā: M. Gorbačova grāmata par jauno politiku.
M. Gorbačovs atteicās no paraduma Rietumos saskatīt Krievijas (PSRS) vēsturisko ienaidnieku. Viņš aicināja Rietumu valstu vadītājus uz sadarbību un atbruņošanos, sākās regulāras tikšanās ar ASV, Lielbritānijas, Francijas u.c. valstu līderiem.
Šādu nostāju nosauca par "jauno politisko domāšanu".
Jauna un netradicionāla bija arī forma, kādā M. Gorbačovs kontaktējās ar padomju sabiedrību. Bija ierasts, ka PSRS vadītāji "no tribīnēm nenokāpj", lai runātu ar tautu. M Gorbačovs sarunājās ar cilvēkiem, it kā raisīja diskusijas, bet būtībā neklausījās viņam teiktajā - tikai runāja. Tomēr sabiedrība Padomju Savienībā nebija tik optimistiska kā Rietumu politiķi.
Attēlā: PSRS līderis M. Gorbačovs (priekšplānā, centrā) 1987. gadā viesojās Latvijā. Foto iemūžināta viņa tikšanās Ādažos.
Baltijā, līdzīgi kā PSRS, sabiedrības vairākums uztvēra M. Gorbačova kursu kā kārtējo kompartijas kampaņu, kurai nav vērts pievērst uzmanību, jo nekādas nopietnas izmaiņas tāpat nenotiks.
Būdams pārliecināts par sociālisma stabilajām pozīcijām un nenovērtējot sabiedrības patieso noskaņojumu (skat. teoriju "Divas kultūras"), M. Gorbačovs nespēja paredzēt, kur novedīs atklātuma politika, — iespēju runāt par problēmām un agrāk noklusētiem jautājumiem nekavējās izmantot radošo profesiju pārstāvji un tā sabiedrības daļa, kura iepriekš bija klusējusi.
"Perestroikas" sākums un padomju totalitārisma žņaugu vājināšanās aizsāka nacionālo atmodu Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un rezultējās Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā, bet pati PSRS 1991. gadā beidza pastāvēt.
Nereti tiek apgalvots, ka tieši Baltijas republikas "vainojamas" PSRS sabrukumā. Tomēr objektīvi vērtējot, Baltijas republikas bija pārāk mazas un to ietekme PSRS plašajā teritorijā — pārāk maza, lai tās vienas pašas sagrautu lielo PSRS.
Būtiskākā loma bija Krievijas un Ukrainas demokrātiski noskaņotās politiskās elites nostājai.
Baltijas republikas bija katalizators demokrātijas procesiem PSRS, morāls atbalsts demokrātiskajiem spēkiem citās republikās.
Attēlā: Latvijas, Igaunijas un Lietuvas trimdas pārstāvju demonstrācijas Mihaila Gorbačova vizītes laikā Otavā, Kanādā. 1990. gada maijs.
Ļoti aktīvi baltiešus atbalstīja trimdas organizācijas, paužot nostāju M. Gorbačova vizīšu laikā Rietumos.
Trimdas organizācijas nekad nebija pārtraukušas atgādināt par Baltijas valstu okupāciju, izmantojot katru iespēju tikt uzklausītām Rietumvalstu vadītāju saietos.