Būtisks sabiedrības ietekmēšanas līdzeklis un ideoloģiskais spēks visos laikos ir kultūra.
Tāpēc arī padomju okupācijas režīms kultūrai izvirzīja noteiktas prasības un kritērijus, kas sekmētu padomju varas nostiprināšanu, — kultūrai jābūt "nacionālai pēc formas" un "sociālistiskai pēc satura". Praksē tas nozīmēja vēršanos pret iepriekšējo kultūras mantojumu Baltijas republikās, t.sk., — Latvijā, jo:
- tā veidojusies vācbaltiešu, poļu u.c. tautu — "kungu" ietekmē,
- bija "feodāla" vai "buržuāziska" — ne strādnieku un zemnieku, t.i., proletariāta radīta,
- bija "nacionālistiska" — Latvijas brīvvalsts laikā radīta, tāpēc nebija saglabāšanas vērta.
Netika atjaunotas kara laikā sapostītās pilis, baznīcas, muižas, pilsētu vēsturiskie centri, ēkas nojauca vai izmantoja citiem mērķiem, piemēram, ierīkoja skolas, sliktākajā gadījumā — noliktavas.
Attēlā: Hercoga Jēkaba bibliotēka. Rundāles pils pirms restaurācijas.
Rundāles pilī daļā telpu padomju laikā līdz restaurācijas uzsākšanai atradās skola, citās telpās - noliktavas; dārza nebija, tā vietā apkārt pilij — aizauguši krūmi.
Tika nojaukti pieminekļi, kuri neatbilda padomju ideoloģijai. Bija plāns uzspridzināt arī Brīvības pieminekli Rīgā, bet padomju varu no šī soļa atturēja iespējamais sabiedrības sašutums un spriedzes pieaugums.
Mērķtiecīgi padomju režīms vērsās arī pret garīgās kultūras mantojumu:
- iznīcināja režīmam nevēlamas grāmatas;
- ieviesa Aizliegto darbu sarakstu: aizliedza daudzu Latvijas brīvvalsts laika rakstnieku, dzejnieku, mākslinieku, mūziķu darbus, piemēram, Kārļa Skalbes, Aspazijas, Jāņa Akuratera u.c.;
- slēdza izdevumus, kuros kaut nedaudz varēja nojaust valstiskās un nacionālās neatkarības idejas;
- cenzēja it kā atļauto darbu saturu — vairāki autori pārrakstīja savus darbus, lai tie ietvertu sociālisma idejas, piemēram, Vilis Lācis — "Zvejnieka dēlu", Elīna Zālīte — "Agro rūsu" u.c.
Padomju okupācijas laikā autoriem bija savos darbos jādemonstrē optimisms "par sociālisma sasniegumiem un gaišo komunisma rītdienu", māksliniekiem — jāveido Ļeņinu u.c. padomju līderus, jāslavina padomju darba dzīve un sabiedrība.
Attēlā: Brīvības iela, padomju laikā — Ļeņina iela.
Ļeņina piemineklis te atradās kopš 1950. gada un bija centrālais padomju varas simbols. (Skat. 1. saiti — sižets par pieminekļa demontāžu.)
Lai gan sociālistiskais reālisms bija dominējošs visu padomju okupācijas laiku, daudzi mākslinieki, dzejnieki, komponisti, izpildītāji u.c. radošo profesiju pārstāvji atrada veidu, kā zemtekstos, ar ironijas, aforismu palīdzību, vai pat visai atklāti paust idejas, kuras bija nacionālas, kritiskas rusifikācijai, padomju režīmam.
Daudzus darbus un autorus padomju režīms aizliedza, piemēram, filmu "Elpojiet dziļi" jeb "Četri balti krekli" (Filmu skat. saite Nr. 2), — tajā izsmēja un kritizēja padomju cenzūru, aizliedza filmu "Es visu atceros, Ričard!" jeb "Akmens un šķembas", kurā atainoti latviešu leģionāru traģiskie likteņi, u.c..
Attēlā: Afiša filmai "Akmens un šķembas" jeb "Es visu atceros, Ričard!".
Bet bija arī darbi, kurus cenzūra bija spiesta atzīt par "sociālistiskajiem ideāliem atbilstošiem", vai "ne pārāk kaitīgiem" — līdz zināmai robežai. Piemēri:
- 1978. gadā iznākusī režisora I. Selecka filma "Sieviete, kuru gaida?" atspoguļo padomju dzīves realitāti visai kritiskā gaisotnē. (Filmu skat. saite Nr.3)
- Milzīgu popularitāti jaunatnes vidū iemantoja I. Kalniņa dziesma "Dziesma, ar ko tu sācies?" grupas "Menuets" izpildījumā. (Dziesmas ierakstu skat. saite Nr.4.) Populāras 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā bija Imantdienas, kas pulcēja plašu, brīvdomīgu sabiedrību, tāpēc drīz tika aizliegtas.
- 1980. gadā V. Ļūdēna dzeju krājumā "Vairogi" publicēts 1968. gadā sarakstītais dzejolis "Vairogi", kuru šajā laikā koncertos noteiktai auditorijai, piemēram, studentiem, izpildīja rokgrupa "Līvi". Dzejas vēstījums ir nepārprotams — tā ir pretestība režīmam un apliecinājums latviešu tautas pastāvēšanai. Dziesma sākas ar tekstu: "Mūsu dziesmas ir vairogi seni, mēs tās sev par pagalvjiem liksim. Ne sapnī, ne mūžos - neaizmigsim." (Dziesmas ierakstu, nedaudz vēlāku, skat. saite Nr. 5.).
-
Leģendāro rokgrupu "Menuets", "Pērkons", "Līvi" u.c. koncerti, dziesminieces Austras Pumpures dziesmu vakari pulcēja nacionāli un brīvdomīgi noskaņotus jauniešus.
Attēlā: Leģendārā latviešu rokgrupa "Līvi" tās izveidošanas sākuma gados.
Citu nozīmi un skanējumu padomju laikā ieguva Dziesmu svētki, — tie nebija aizliegti, bet to oficiālajā repertuārā dominēja padomju ideoloģijai atbilstošas dziesmas.
Koru repertuārs tika cenzēts. Aizliegta bija, piemēram, L. Garūtas kantāte "Dievs, Tava zeme deg", J. Vītola "Gaismas pils" u.c. skaņdarbi. Tomēr daļa klasiskā repertuāra palika, piemēram, tautā zināmās un populārās dziesmas "Lauztās priedes", "Pūt, vējiņi" u.c., — tās pēc publikas ovācijām kori izpildīja vairākas reizes.
Publika nelūdza atkārtot padomju dziesmas, - tā bija nodeva režīmam, kas jāsamaksā, lai vienotos dziesmu svētkos - tie saglabāja tautas vienotības apziņu.
Pēc oficiālā koncerta kori un skatītāji turpināja dziesmu svētkus — visu nakti skanēja kopīgi dziedātas tautasdziesmas, šlāgeri.
Attēlā: 1970. gada Dziesmu un deju svētku gājiens Rīgā. Attēlā redzams, ka dalībnieki, tērpušies tautastērpos — padomju režīmam vajadzēja formālu apliecinājumu, ka PSRS tiek kopta tautu kultūra.
Dziesmu svētki kļuva par apliecinājumu tautas vienotībai un pretestībai okupācijas režīma laikā.
Turklāt, Baltijā, kaut nedaudz, tomēr izplatījās Rietumu kultūras elementi — gan žurnālos, gan kontaktējoties ar Rietumu pasaulē dzīvojošiem radiem. Pēc Staļina nāves, sākot ar "Atkusni", — stingri kontrolēti, bet tika atļauts gan apciemot tuvus radiniekus, kuri dzīvoja Rietumu valstīs, gan vēlāk tika atļauta viņu iebraukšana Latvijā.
Šādā un līdzīgā ceļā kļuva pieejami gan grupas "Čikāgas piecīši" dziesmu ieraksti, kuri nebija glaimojoši padomju varai, gan Rietumu popmūzika. Izplatoties audiomagnetofoniem, padomju cenzūra vairs nebija spējīga kontrolēt, kurš ko ieraksta un klausās.
Attēlā: Abavas krastā smilšakmens klintī iecirstais politisko prasību lozungs (1977).
Kultūras telpa deva iespēju padomju laikā neiekļauties oficiālajā propagandas kultūrtelpā, bet saglabāt domu un uzskatu brīvību, kaut ne vienmēr to varēja paust atklāti.
Šādus piemērus par pretestību padomju okupācijas režīmam var minēt daudz. Tas arī skanēja Vika tekstā "Dziesma, ar ko tu sācies?": "Savējie sapratīs (...)". Ja cilvēkam bija svarīgi lasīt zemtekstus, kultūras simbolus un kodus, viņš tos atrada, atpazina un saprata.