Kaut arī Latvijas ekonomiskā attīstība neizrādīja strauji pieaugošas tendences, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju lēnām pieauga. 1993. gadā tas bija 910 Ls, bet 1997. gadā – 1047 Ls. Pieauga arī valsts nodokļu ieņēmumi.
Rūpniecībā pieauguma tempi salīdzinājumā ar 1993. gadu bija nelieli. Galvenā problēma bija tā, ka Latvijā ražošana joprojām pārsvarā bija orientēta uz ierobežotu iekšējo tirgu un Latvijas ražotāju konkurētspēja Rietumu tirgos bija samērā vāja. Austrumu tirgu pirktspēja saglabājās zema, turklāt to apgūt traucēja politiskās attiecības ar Krieviju.
Kopumā tautsaimniecības rādītāji rādīja nepietiekami pieaugošu tendenci, lai varētu būtiski celt dzīves līmeni lielākajai Latvijas sabiedrības daļai.
Problēmas turpināja pastāvēt arī lauksaimniecībā, jo zemes reforma, kuras ietvaros zeme tika denacionalizēta bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem, piedzīvoja daudzus juridiskus grozījumus, kas nedeva garantijas tiem, kas šo zemi reāli apsaimniekoja. Laukos saglabājās augsts bezdarba līmenis, jo PSRS kundzības laikā lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars bija neatbilstoši liels tam produkcijas daudzumam, ko viņi ražoja. Tomēr lauksaimnieciskā ražošana Latvijā visu pārejas laiku spēja nodrošināt iekšējo tirgu un pārveidojās uz moderniem uzņēmējdarbības pamatiem.
Sociālās sfēras tiešā atkarība no tautsaimniecības attīstības noteica sociālo problēmu loku. Kaut arī bezdarba līmenis būtiski nepieauga, tas saglabājās pārāk augsts valstij, kur sociālās garantijas bezdarbniekiem ir nepietiekamas. Tautsaimniecībā nodarbināto īpatsvars strukturāli mainījās, tuvinoties Eiropas valstu rādītājiem. Latvijā 1997. g. lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zvejā bija nodarbināti 18% no visiem strādājošajiem, rūpniecībā un būvniecībā – 26%, bet pakalpojumu sfērā – 56%.
Pieaugot strādājošo vidējai algai, maz mainījās pirktspēja, jo pakalpojumu cenas pieauga pat nedaudz straujāk. Vidējie ienākumi Latvijā uz vienu personu 1997. gadā bija 55 Ls, bet aprēķinātais iztikas minimums sasniedza 72 Ls. 1997. g. 65% no visām mājsaimniecībām (ģimenes saimniecība, kurai ir kopīgi ieņēmumi un izdevumi) Latvijā bija grūti sabalansēt ienākumus ar izdevumiem, 7% tērēja ietaupījumus, 15% nonākušas parādos, bet 7% ieņēmumi bija pietiekami, lai varētu sākt veidot ietaupījumus.
Kopumā kopš 1993. gada strukturālās izmaiņas Latvijas ekonomikā stabilizējas. Nostiprinājās banku sektors, nacionālā valūta, izveidojās stabilas ražotnes un pieauga pakalpojumu apjoms.