5. Saeima
1993. gada 5. un 6. jūnijā vispārējās, vienlīdzīgās un demokrātiskās vēlēšanās Latvijas tauta ievēlēja 5. Saeimu, kura darbojās līdz 1995. g. oktobrim. Saeimas vēlēšanās balotējās 23 kandidātu saraksti, bet deputātu mandātus ieguva 8 saraksti.
Saeima 1993. gada jūlijā par atjaunotās Latvijas Valsts prezidentu ievēlēja Gunti Ulmani, bet par Saeimas priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu.
G. Ulmanis
5. Saeimā par pozīcijas līderi kļuva partija „Latvijas ceļš” (36 mandāti), kura veidoja abas 5. Saeimas laika valdības – Valda Birkava koalīcija ar Latvijas Zemnieku savienību, un Māra Gaiļa koalīcija ar Tautsaimnieku politisko apvienību. V. Birkava valdība atkāpās, kad koalīciju pameta Zemnieku savienība.
5. Saeimas darbības laikā:
5. Saeimas darbības laikā:
- pilnībā tika atjaunota Satversmes darbība,
- tika izveidots Ministru kabineta darbības modelis,
- pilnveidotas valsts institūcijas un uzsākts veidot valsts civildienestu,
- pieņemts Pilsonības likums,
- pilnībā pārgāja uz Latvijas latu,
- sāka veidot valsts aizsardzības sistēmu,
- LR iesaistījās NATO Austrumeiropai paredzētā programmā „Partnerattiecības mieram”.
Nozīmīga reforma bija pašvaldību administratīvā reorganizācija un jaunu pašvaldību vēlēšanu sagatavošana, kuras notika 1994.g. maijā. Pašvaldības Latvijā pēc reformas saglabāja padomju laika administratīvi teritoriālo iedalījumu, bet tajās bija izdarītas izmaiņas.
Galvenie valdības ārpolitiskās darbības rezultāti bija līgums ar Krieviju par pilnīgu karaspēka izvešanu līdz 1994. g. 31. augustam un Latvijas uzņemšana par Eiropas Padomes dalībvalsti 1995. g. 10. februārī.
Šajā laikā Latvija piedzīvoja arī nopietnus iekšējus satricinājumus banku sistēmas krīzi, skolotāju streiku zemā atalgojuma dēļ, kas bija pirmā lielākā protesta akcija kopš neatkarības atgūšanas u.c.
6. Saeimas vēlēšanās piedalījās 19 saraksti, no kuriem 9 ieguva deputātu mandātus Saeimā. Visvairāk mandātu ieguva jaundibinātā Demokrātiskā partija „Saimnieks” (18); „Latvijas ceļš” (17); Tautas kustība „Latvijai” (16); Apvienība „Tēvzemei un Brīvībai” (14).
Sākotnējais mēģinājums izveidot Nacionālā bloka valdību, kuru pamatā veidotu „Latvijas ceļa” un „Tēvzemei un brīvībai” frakcijas, kā arī vēlākais mēģinājums veidot Demokrātiskās partijas „Saimnieks” apvienotā bloka valdību bez „Latvijas ceļa” un „Tēvzemei un Brīvībai” cieta neveiksmi, jo abi bloki bija mākslīgi veidojumi, bez vienotas politiskās stratēģijas.
Saeimas darbības laikā izveidoja Satversmes tiesu un izdarīja būtiskus grozījumus Latvijas Satversmē. Ar grozījumiem LR Satversmē Saeimas un Valsts prezidenta pilnvaru laiks tika pagarināts no trim uz četriem gadiem, lai uzlabotu pārvaldes kvalitāti un ekonomētu valsts līdzekļus. 6. Saeimas laikā, ņemot vērā lielo nepilsoņu skaitu Latvijā, tika aktualizēta sabiedrības integrācijas nepieciešamība un uzsākts darbs pie valsts programmas izveidi. Tika arī pilnveidota likumdošana, kas regulē izglītības ieguvi.
6. Saeima
A. Gorbunovs
Jau 5. Saeimas laikā aizsākās plaša Saeimā pārstāvēto politisko spēku šķelšanās, jaunu partiju un Saeimas frakciju dibināšana un ievēlēto deputātu „staigāšana” no vienas partijas uz citu. Kad 1995. g. 7. novembrī darbu uzsāka 6. Saeima, politisko spēku spektrs Latvijā bija izmainījies. Bija krities abas valdības veidojušās partijas „Latvijas ceļš” reitings.
6. Saeimas vēlēšanās piedalījās 19 saraksti, no kuriem 9 ieguva deputātu mandātus Saeimā. Visvairāk mandātu ieguva jaundibinātā Demokrātiskā partija „Saimnieks” (18); „Latvijas ceļš” (17); Tautas kustība „Latvijai” (16); Apvienība „Tēvzemei un Brīvībai” (14).
Sākotnējais mēģinājums izveidot Nacionālā bloka valdību, kuru pamatā veidotu „Latvijas ceļa” un „Tēvzemei un brīvībai” frakcijas, kā arī vēlākais mēģinājums veidot Demokrātiskās partijas „Saimnieks” apvienotā bloka valdību bez „Latvijas ceļa” un „Tēvzemei un Brīvībai” cieta neveiksmi, jo abi bloki bija mākslīgi veidojumi, bez vienotas politiskās stratēģijas.
A. Šķēle
Parlamentārā cīņa izpaudās kā Saeimas mandātu ieguvušo jaunizveidoto partiju mēģinājums atbīdīt opozīcijā 5. Saeimas pozīcijas partijas. Kompromiss tika atrasts, ievēlot par Ministru prezidentu tolaik ārpus partijām stāvošo uzņēmēju Andri Šķēli un apvienojoties blokā trim lielākajām Saeimas frakcijām. DPS, LC un TB izdevās vienoties par valdības sastādīšanu. A. Šķēles kabinets darbojās līdz 1997. g. Saeimas pozīcijas partiju politisko nesaskaņu dēļ tas atkāpās, bet pozīciju veidojošās frakcijas izveidoja Guntara Krasta valdību, kura darbojās līdz 6. Saeimas pilnvaru beigām. Par Latvijas valsts prezidentu 6. Saeimā atkārtoti ievēlēja Gunti Ulmani.
Saeimas darbības laikā izveidoja Satversmes tiesu un izdarīja būtiskus grozījumus Latvijas Satversmē. Ar grozījumiem LR Satversmē Saeimas un Valsts prezidenta pilnvaru laiks tika pagarināts no trim uz četriem gadiem, lai uzlabotu pārvaldes kvalitāti un ekonomētu valsts līdzekļus. 6. Saeimas laikā, ņemot vērā lielo nepilsoņu skaitu Latvijā, tika aktualizēta sabiedrības integrācijas nepieciešamība un uzsākts darbs pie valsts programmas izveidi. Tika arī pilnveidota likumdošana, kas regulē izglītības ieguvi.
Kopumā pieauga valsts centralizācijas tendences un samazinājās pašvaldību loma. 1997. g. Ministru kabinets veica pašvaldību administratīvo reformu, aizstājot vēlētas rajona pārvaldes ar pagastu padomju un pilsētu domju priekšsēdētāju padomi, kas kopumā bija solis atpakaļ sākotnēji nospraustajā valsts varas decentralizācijas politikā. Pastiprinājās tendences sarukt pašvaldību budžetu īpatsvaram valsts kopbudžetā. Centralizācijas tendences veicināja politiskās elites atkarību no biznesa grupām, kā rezultātā elite centās saglabāt dominējošo stāvokli.
6. Saeimas laikā politisko spēku sašķelšanās un jaunu partiju dibināšanas procesa turpinājās. Kaut arī 5. Saeimas pieņemtajā jaunajā Saeimas vēlēšanu likumā tika pacelta nepieciešamo balsu skaita procentuālā barjera, kas jāiegūst sarakstam, lai iekļūtu Saeimā, saglabājās ļoti liels vēlēšanās pieteikto sarakstu skaits. Teorētiski iespēja sevi pārstāvēt varas institūcijās bija plašai sabiedrībai. Tomēr lielākā daļa Saeimā nepārstāvēto politisko partiju nebija vērā ņemami politiskie spēki, jo savu darbību aktivizēja tikai pirms vēlēšanām.
7. Saeima
1998. g. 3. oktobrī Latvijā tika ievēlēta 7. Saeima, kurā politiskais spektrs izrādīja atkal būtiskas izmaiņas. No 21 vēlēšanām pieteiktā kandidātu saraksta Saeimā iekļuva 6:
- Tautas partija (24 deputātu mandāti);
- Latvijas ceļš (21);
- Tēvzemei un Brīvībai (17);
- Tautas saskaņas partija (16);
- Latvijas Sociāldemokrātu savienība (14);
- Jaunā partija (8).
Izvērtējot trīs Saeimu vēlēšanu praksi, redzams, ka Saeimā iekļuvušo sarakstu skaitam ir tendences samazināties. Saglabājās tendence deputātiem pāriet no vienas partijas uz citu, frakciju šķelšanās un jaunu frakciju dibināšana. Latvijas vēlētāju elektorātu liela daļa joprojām nav sev izveidojusi stabilus politisko vērtību kritērijus. Lielais svārstīgā elektorāta skaits izskaidrojams ar krasu sabiedrības sociālo diferenciāciju un lielas Latvijas sabiedrības daļas sociālo un ekonomisko neaizsargātību.