PSRS ultimātu pirmā saņēma Lietuva. Tā tika apvainota līguma nepildīšanā. PSRS pieprasīja Lietuvā sastādīt jaunu valdību un ielaist neierobežotā daudzumā PSRS karaspēku.
1940. g. 16.jūnijā sekoja līdzīgs ultimāts Latvijai, uz kuru valdībai bija jādod atbilde 9 stundu laikā. Ultimātā PSRS apvainoja Latvijas valdību „savstarpējās palīdzības līguma” pārkāpumos.
PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem piedraudēja, ka PSRS pielietos militāru spēku, ja ultimāts netiks laikā pieņemts. Viņš solīja, ka valstiskā iekārta valstī mainīta netiks un K. Ulmanis saglabās prezidenta amatu. (Tādēļ arī K. Ulmanis pēc okupācijas armijas ienākšanas Latvijā teica, ka Ministru kabinets atkāpjas, bet viņš paliek savā vietā.) Latvijas valdība pieņēma PSRS ultimātu. 1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks ienāca Latvijā no 2 pusēm – no Lietuvas, kas jau bija okupēta, un no PSRS.
Sarkanā armija ieņēma visus svarīgākos objektus. Pret prezidenta pili tika pavērsti Daugavā noenkurota padomju kreisera lielgabalu stobri.
Sarkanās armijas karogs
Latvijas okupācija 1940. gada 17.jūnijā
Pārmaiņas Latvijā pēc PSRS okupācijas
PSRS karaspēkam līdzi nāca padomju darbinieki. Viņu uzdevums bija sagatavot PSRS atbalstītāju demonstrācijas, lai pierādītu, ka Latvijas tauta atbalsta padomju karaspēka ienākšanu. Demonstrācijas piespieda piedalīties arī strādniekus. Tās filmēja un fotografēja.
A. Višinskis
PSRS valdības pārstāvis Andrejs Višinskis Latvijā ieradās 19. jūnija vakarā pie K. Ulmaņa un iesniedza viņam Maskavā sastādītu jaunās valdības Ministru sarakstu. Tajā bija iekļauti tikai PSRS labvēlīgi noskaņoti cilvēki, un daļa no viņiem neko no politikas nesaprata. Tāds bija arī jaunais Ministru prezidenta amata kandidāts zinātnieks Augusts Kirhenšteins.
21. jūnijā A. Višinskis no PSRS vēstniecības ēkas balkona uzrunāja demonstrantus. Savā runā viņš solīja, ka PSRS respektēs Latvijas neatkarību. Savu runu viņš beidza ar saukļiem latviešu valodā: „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo Latvijas Republikas un Padomju Savienības draudzība!” Līdz ar Kirhenšteina valdības darbību no cietumiem tika atbrīvoti politieslodzītie.
A. Kirhenšteins
Vienlaikus visās trijās Baltijas valstīs bija sarīkotas parlamenta vēlēšanas.
Tās notika 14. un 15. jūlijā. Vēlēšanas bija sarīkotas tā, lai tajās varētu balsot par vienu sarakstu – Latvijas Darba tautas bloka kandidātu sarakstu. Šajā sarakstā neko nedrīkstēja svītrot vai grozīt. Centrālās vēlēšanas priekšsēdētāju Ansi Buševicu un sekretāru Arnoldu Deglavu, kuri bija gatavi apspriest arī Demokrātiskā bloka kandidātu saraksta reģistrāciju, vēlāk represēja.
A. Deglavs
Latvijas laikrakstos publicēja vēlēšanu kārtību, kurā tika pārkāptas Latvijas vēlēšanu likumu un Satversmes galvenās normas.
Vēlēšanas tika rīkotas 1940. gada 14. - 15. jūlijā. Vēlēšanu rezultātus falsificēja visos līmeņos.
Aiz pārskatīšanās padomju ziņu aģentūra TASS publicēja vēlēšanu rezultātus 15. jūlijā, bet - 12 stundas pirms vēlēšanu iecirkņu slēgšanas un balsu skaitīšanas uzsākšanas.
Atšķiras dažādu vēsturnieku nosauktie dati par vēlēšanu rezultātiem.
TASS paziņoja, ka vēlēšanās Latvijā piedalījušies 94,8 % balsstiesīgo iedzīvotāju, un 97,5% (citviet vēsturnieki min skaitļus 97,6% / 97,8%) nobalsojuši par Latvijas Darbaļaužu bloka kandidātu sarakstu.
Latvijas valdība tomēr bija paspējusi nedaudz sagatavoties inkorporācijas iespējai. Latvijas sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam tika uzticētas pilnvaras aizstāt Latvijas valdību, ja tā kaut kādu iemeslu dēļ nespētu darboties. Tas bija tālredzīgs solis, jo dažas dienas pēc Latvijas okupācijas jaunā PSRS valdība slēdza visas Latvijas ārvalstu pārstāvniecības, izraidīja ārzemju korespondentus un ārvalstu pilsoņus, kurus uzskatīja par nevēlamiem lieciniekiem Latvijas inkorporācijas norisei.
K. Zariņš
Latvijas inkorporācija PSRS
Pēc PSRS plāna „Latvijas Tautas Saeimai” bija jāpieņem lēmums par Latvijas iekļaušanu PSRS. Tūlīt pēc vēlēšanu rezultātu publicēšanas tika organizētas demonstrācijas ar saukļiem par Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā. 1940. gada 21. jūlijā K. Ulmani piespieda atstāt Latvijas valsts prezidenta amatu.
K. Ulmanis
Vēlāk viņu arestēja un aizveda uz PSRS, kur, ilgstoši atrodoties ieslodzījumā, viņš mira. Sekoja arī citu bijušo valstsvīru un augstāko virsnieku aresti.
1940. gada augustā tika organizēts Latvijas delegācijas brauciens uz Maskavu un sagatavotas Latvijas pārstāvju runas „uzņemšanas” ceremonijai. Runas sastādīja PSRS dienestu darbinieki, kuri nezināja Latvijas vēstures pamatfaktus. Rezultātā tās no vēsturiskā viedokļa bija aplamas.
PSRS „savstarpējās palīdzības līgumā” ar Latviju bija apsolījusi ievērot Latvijas Republikas suverenitāti, bet rīkojās pretēji tam.
Vēlēšanas nebija likumīgas un brīvas, jo
Saskaņā ar Satversmi Saeima bez tautas nobalsošanas – referenduma nevarēja pieņemt lēmumu par atteikšanos no valstiskās suverenitātes.
Svarīgi!
1940. gada 5. augustā Latviju „uzņēma” PSRS sastāvā.