Latvijas valstsvīri darīja visu, lai garantētu valsts drošību starptautiskā līmenī:
- Latvija bija iestājusies Tautu Savienībā;
- Tā centās nenaidoties ar kaimiņvalstīm.
Trīsdesmito gadu beigās bija skaidrs, ka sadursme ir neizbēgama. Latvijas pasludinātā neitralitāte bija veltīga, jo lielvalstis ar mazo valstu tiesībām nerēķinājās. Latvijas valdībai nebija arī pamata cerēt uz palīdzību no ārienes. Savukārt Latvijas armija nespēja viena radīt nopietnu pretestību.
Latvijas ārpolitiku trīsdesmitajos gados nevar nosaukt par tālredzīgu, jo
- netika pieļauta iespēja, ka Vācija ar PSRS noslēgs sadarbības līgumu;
- netika pievērsta pietiekami liela uzmanība un netika piešķirti pietiekami daudz līdzekļu valsts aizsardzībai.
PSRS vienojās ar Vāciju par rīcības brīvību Baltijas valstīs un Somijā.
Svarīgi!
PSRS piespieda Baltijas valdības parakstīt „savstarpējās palīdzības līgumus” (1939. g. 28. septembrī ar Igauniju, 5. oktobrī ar Latviju, bet 10. oktobrī ar Lietuvu).
Šie līgumi paredzēja Sarkanās armijas karabāzu izvietošanu Baltijas valstu teritorijā. Oficiālais drošības līguma noslēgšanas iemesls bija drošības garantēšana Baltijas valstīm. PSRS nepārprotami lika manīt, ja Baltijas valstis neparakstīt līgumu, Sarkanā armija tām uzbruks.
1939. gada 5. oktobrī noslēgtais PSRS un Latvijas līgums sabiedrībai tika pasniegts kā savstarpējās palīdzības līgums. Tas paredzēja, ka otrai valstij bija jāsniedz palīdzība trešās valsts uzbrukuma gadījumā. PSRS sava karaspēka izvietošanu Latvijas teritorijā pamatoja kā nepieciešamību efektīvāk pildīt savus līguma nosacījumus.
PSRS karaspēku bāzu izveidošana Baltijas valstīs pēc savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanas.
Latvijā izvietotais PSRS karaspēka sastāvs skaitliski pārsniedza Latvijas armijas lielumu. Līgums paredzēja, ka karavīri nevar uzturēties ārpus karabāzu teritorijas, tomēr tas netika ievērots. No bāzēm Latvijā tika izplatīta komunistiskā literatūra. Vietējie komunistu piekritēji tika kūdīti, lai izrādītu pretestību K. Ulmaņa valdībai. (PSRS okupācijas laikā padomju vēsturnieki to iztēloja kā darbaļaužu kustību pret pastāvošo iekārtu. K. Ulmani nosauca par fašistisku diktatoru.)
PSRS arī Somijai piedāvāja noslēgt „savstarpējās palīdzības līgumu”, tomēr Somijā, kur pastāvēja parlamentārā valsts iekārta (atšķirībā no autoritārajiem režīmiem Baltijas valstīs) PSRS piedāvājums tika noraidīts. PSRS uzbruka Somijai un piespieda to kapitulēt. Somija zaudēja daļu savas teritorijas Ļeņingradas tuvumā un bija spiesta izvietot PSRS karabāzes savā teritorijā, tomēr pašu galveno – savu suverenitāti, Somija saglabāja. Pēc uzbrukuma Somijai PSRS pasaules acīs kļuva par agresori, un to no Tautu Savienības izslēdza.
Kamēr norisinājās karš Somijā, PSRS neuzdrošinājās pārkāpt līgumus ar Baltijas valstīm, tomēr PSRS jau bija izlēmusi inkorporēt Baltijas valstis. Vācijas panākumi Francijā mudināja PSRS pasteigties. PSRS izvirzīja Baltijas valstu valdībām nepatiesus apvainojumus līgumu pārkāpšanā. Notika arī provokācijas uz robežas. 1940. g. 14./15. jūnija naktī PSRS militārās vienības uzbruka latviešu robežsargu postenim Masļenkos. Vairāki robežsargi un to piederīgie tika nogalināti. Ap 40 Latvijas pilsoņus sagūstīja un aizveda uz Krieviju.
1940. gada jūnijā PSRS izvirzīja ultimāta prasības Latvijai, Lietuvai, Igaunijai. Prasība bija ielaist valsts teritorijā neierobežotu daudzumu karaspēku un sastādīt PSRS labvēlīgas valdības. Šīs prasības vāji maskēja apvainojumi, ka Baltijas valstis nepilda līguma nosacījumus.