1905. gada revolūcija bija mierīgu protesta akciju un vardarbīgu sacelšanos kopums Krievijas impērijā, kas bija vērsts pret pastāvošo carisko režīmu.
Situācija pirms revolūcijas
19. gs. beigās vairums Rietumeiropas valstu jau bija pārgājušas uz konstitucionālo iekārtu, nodrošinot saviem pilsoņiem politiskās un pilsoņu tiesības. Krievija bija vienīgā valsts, kurā pastāvēja praktiski neierobežota monarhija.
Valstī visu noteica imperators – cars, kura rīkojumus izpildīja viņam pakļauts birokrātiskais valsts aparāts. Krievijas iedzīvotājiem nebija iespēja piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Pieauga neapmierinātība ar iekārtu. Vairākkārt teroristi mēģināja nogalināt Aleksandru II (1881.g. viņš tika nāvīgi ievainots).
Aleksandrs II
Aleksandrs III sāka realizēt stingrāku politiku:
- aktivizēja slepenpolicijas darbību;
- vajāja revolucionāro kustību dalībniekus;
- pastiprināja cenzūru un ierobežoja biedrošanās un sapulču brīvību;
- uzsāka Krievijā dzīvojošo tautu pārkrievošanu.
Pēc Aleksandra III nāves 1894. gadā tronī nāca Nikolajs II. Viņš bija vāja rakstura cilvēks, kurš nedomāja par reformām un valsts iekārtas pilnveidošanu. Cara valdība bija pārliecināta par savas varas stabilitāti. To pierāda carisma lozungs: "viena impērija, viens cars, viena ticība, viena valoda". Tomēr Krievija bija daudznacionāla impērija, kurā krievu tauta nebija absolūtā vairākumā (tikai 43,1 %).
Nikolajs II
Nikolaja II laikā valstī notika nekontrolējama ierēdņu patvaļa. To skaits 50 gadu laikā pieauga 4 reizes. Cara galmā lielu ietekmi ieguva Grigorijs Rasputins – neizglītots īpatnis, kuram piemita dziednieka spējas un kurš tika uzskatīts par gaišreģi.
Krievija bija nonākusi krīzē. Impērijas dažādās tautas bija neapmierinātas ar cara politiku. Pilsētu strādnieki tika ekspluatēti. Iedzīvotājiem nebija pilsonisko tiesību un brīvības. Muižniekiem piederēja lieli īpašumi, bet zemniekiem nebija zemes. Krievijas neveiksmīgais karš ar Japānu apliecināja, ka Krievijai ir nepieciešamas pārmaiņas, visas dzīves modernizācija.
Revolūcija
Svarīgi!
Revolūcija sākās 1905. gada 9. janvārī. Šī diena vēlāk ieguva nosaukumu „Asiņainā svētdiena”. Galvaspilsētā Pēterburgā tika apšauta mierīga strādnieku demonstrācija.
Revolucionārie notikumi attīstījās 2 virzienos:
- kā radikāls, stihisks tautas masu protests;
- kā centieni veidot dažādas organizācijas ar noteiktām programmām revolucionāro notikumu vadīšanai.
Tautas protesti bija daudzveidīgi:
- notika strādnieku streiki;
- uzbrukumi policistiem;
- ielās tika celtas barikādes;
- zemnieki postīja muižas un sagrāba pārtikas noliktavas;
- daži veica atentātus pret pazīstamiem politiskajiem darbiniekiem;
- karavīri un jūrnieki atteicās pildīt pavēles;
- tika sasaukti kongresi un dibinātas savienības;
- daudzās pilsētās veidojās strādnieku padomes.
Revolucionāri prasīja:
- jaunas konstitūcijas pieņemšanu;
- Satversmes Sapulces sasaukšanu;
- Tautas pārstāvniecību valsts pārvaldē;
- Pilsoniskās tiesības un brīvības.
1905. gada oktobrī sākās Viskrievijas politiskais streiks. Cars uzticēja Krievijas politiskajam darbiniekam Sergejam Vitem izstrādāt piekāpšanās dokumentu revolūcijas dalībnieku prasībām. Tas pazīstams kā „17. oktobra manifests”.
S. Vite
„17. oktobra manifests”:
- piešķīra iedzīvotājiem pilsoņu brīvības;
- paredzēja Valsts domes izveidošanu vispārēju vēlēšanu rezultātā;
- valdību – ministru kabinetu ar premjerministru priekšgalā.
Ar „17. oktobra manifestu” noslēdzās revolūcijas 1. posms. Sākās revolūcijas atkāpšanās posms (1905.g. 17. oktobris – 1907.g. 3. jūnijs). Viena daļa revolucionāru uzskatīja, ka mērķis ir sasniegts, bet otra daļa bija par revolūcijas turpināšanu. Notika jaunu politisko partiju veidošanās.
Bija izveidojušās 3 politiskās nometnes:
- revolucionāru nometne;
- liberāļu nometne;
- monarhistu nometne.
Revolucionāru nometne iestājās par revolūcijas turpināšanu. To pārstāvēja Krievijas eseru (sociālisti – revolucionāri) un Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (KSDSP). KSDSP veidoja 2 virzieni: boļševiki (vadīja V. Ļeņins) un meņševiki (vērsās pret Ļeņinu).
Liberāļus pārstāvēja oktobristi (17. oktobra savienība) un kadeti (Konstitucionāli demokrātiskā partija).
Monarhistu nometne apvienoja monarhijas atbalstītājus.
Revolūcijas otrajā posmā cara režīms pastiprināti vērsās pret revolūciju, izmantojot ārkārtējus likumus, kara tiesas un soda ekspedīcijas. Cars atkāpās no 17. oktobra manifesta attiecībā pret Valsts domi. Vēlēšanas bija nevienlīdzīgas. Vienai muižnieka balss atbilda 3 buržuāzijas, 15 strādnieku un 45 zemnieku balsīm. Vēlēšanas nebija vispārīgas, jo tajās nepiedalījās sievietes, militārpersonas un vīrieši līdz 25 gadiem un atsevišķas Krievijas tautas.
1906. gadā Valsts domes tiesības tika ierobežotas. Valdību nenozīmēja Valsts dome, bet gan cars.
Svarīgi!
Valsts dome tika atlaista 1907. gada 3. jūnijā. To uzskata par Krievijas 1905. – 1907. gada revolūcijas noslēgumu. Revolūcija neatrisināja līdz galam nevienu sasāpējušu Krievijas jautājumu.
1905. - 1907. gada revolūcijas rezultāti:
- strādnieki panāca darba laika saīsināšanu un algu paaugstināšanu;
- zemniekiem atcēla izpirkuma maksājumus, pazemināja rentes;
- mīkstinājās politiskais režīms, sākās pāreja no cara patvaldības uz konstitucionālo monarhiju;
- izveidojās legālas politiskas partijas;
- darbojās iedzīvotāju vēlēta Valsts dome;
- tika atļauts dibināt arodbiedrības, kooperatīvus un biedrības;
- pastāvēja ierobežota vārda, preses un sapulču brīvība;
- tika atļauti ekonomiskie streiki.