Latviešu tautas nacionālā atmoda un jaunlatviešu darbība
Līdz pat 19. gs. 60. gadiem latviešiem bija vāja nacionālās identitātes izpratne. Latviešu zemnieku pašapziņa cēlās līdz ar zemnieku saimnieciskā un sociālā stāvokļa uzlabošanos, kā arī pieaugot izglītības līmenim.
Svarīgi!
19. gs. otro pusi, kad latvieši sāka apzināties savu tautību, kad aktivizējās latviešu tautas kultūras dzīve un izglītība, nostiprinājās saimnieciskā dzīve, dēvē par latviešu tautas nacionālo atmodu.
Par latviešu pirmo atmodu var saukt periodu no 1848 g. līdz 1870 g. Atmodas pazīmes iesākās jau 1764.g, kad Latvijā dzīvoja Vācu dzejnieks un literāts Johans Gotfrīds Herders.
Tolaik darbojās Valmieras un Irlavas skolotāju semināri, kuros gatavoja tautskolotājus priekš latviešu skolām. Tajā laikā vārds „latvietis” apzīmēja kārtu, nevis tautību.
Tautas atmodai pamatus lika brāļu draudžu kustība Vidzemē, izglītības iespēju pieaugums, kā arī progresīvās idejas no Rietumeiropas.
Jau 17. gs. vācbaltu inteliģences pārstāvju interesi izraisīja latviešu dainas. Savukārt 18. gs. daļa vācbaltiešu izturējās pret tām ar kritiku, piemēram, Vecais Stenders tās uzskatīja par blēņu dziesmām un to vietā centās savas ziņģes ieviest.
Ziņģes sacerēt turpināja Neredzīgais Indriķis. Viņi radīja pamatu latviešu dzejas tradīcijām.
Neredzīgais Indriķis
Savukārt Johans Gotfrīds Herders latviešu dainas novērtēja un publicēja tās kopā ar citu tautu folkloras vērtībām.
19. gadsimtā folkloras vācējiem bija jāveic milzīgs darbs, lai tās saglabātu nākamajām paaudzēm. Herdera iespaidā latviešu tautas dziesmas sāka vākt A. Bergmanis, G. Bitners, J. Sproģis. Latvijas vēstures un etnogrāfiskā materiāla apzināšanu veica F. Krūze un A. Bīlenšteins. Mācītājs K. Vatsons aizsāka latviešu žurnālistiku. 1822.g. viņš izdeva pirmo nedēļas avīzi latviešu valodā „Latviešu Avīzes”.
19. gadsimtā joprojām dominēja uzskats, ka latviešiem ir lemts palikt vienkāršiem un pieticīgiem lauku iedzīvotājiem. Jaunlatviešu priekšgājēji E. Dinsberģis, A. Leitāns, J. Cimze un citi nenostājās opozīcijā, bet kopā ar vācbaltiešu progresīvo daļu propagandēja apgaismības ietekmē radušās idejas. Tika radīta opozīcija, kas vērsās pret konservatīvajām vācu muižniecības aprindām.
Aleksandra I laikā tika atjaunota Tērbatas universitāte kā pirmā augstskola Krievijas Baltijas guberņās. Tur mācījās arī latviešu izcelsmes studenti. Tur K. Valdemārs noorganizēja latviešu pulciņu, kurā darbojās J. Alunāns, K. Barons u.c. Viņi publicēja savus rakstus „Mājas Viesī”. „Mājas Viesis” sāka iznākt 1856. g. Rīgā. Ar tā palīdzību tika celta latviešu tautas pašapziņa.
Jaunlatvieši
Svarīgi!
Jaunlatvieši bija pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļi - progresīvās inteliģences kustība, kas darbojās 19. gadsimta 50. - 80. gados un kura galvenokārt cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu.
Virkne izglītotu latviešu (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs u.c.) radīja jaunlatviešu kustību ar mērķi veicināt latviešu lasīt un rakstītprasmi. Par vienu no pirmajiem kustības centriem kļuva Tērbatas Universitāte (tagad Tartu, Igaunijā). Jaunlatviešu kustība bija Eiropas Apgaismības laikmeta atspulgs, to uzskata par latviešu tautas atmodas sākumu.
Tartu (agrāk Tērbatas) universitāte
Latviešu inteliģences darbiniekus par jaunlatviešiem nosauca mācītājs G. Braže.
Viņš izlasīja J. Alunāna dzejoļu krājumu "Dziesmiņas" un saskatīja tā antifeodālo raksturu. Viņš Alunānam piedēvēja jaunlatvieša vārdu, kas nozīmēja nemiernieku, dumpinieku. Sākotnēji šis apzīmējums tika lietots ironiskā nozīmē. Vēlāk, kad jaunlatvieši pieņēmu šo nosaukumu, tā nozīme mainījās.
"Pēterburgas Avīzes"
"Pēterburgas Avīzes".
1862.g. sāka iznākt „Pēterburgas Avīzes”, kas rosināja latviešus uz saimniecisku darbību un izglītošanos. Izdevējs bija Krišjānis Valdemārs. Sākotnēji avīzes redaktora pienākumus uzņēmās Juris Alunāns, bet vēlāk viņa vietu ieņēma Krišjānis Barons. Laikraksts iznāca Pēterburgā no 1862. gada 26. jūlijā līdz 1865. gada jūnijam.
Tajā bija valsts un politiskās ziņas, nodaļa par tiesu lietām un likumiem, raksti par tautas saimniecību un zemkopību, kā arī raksti par Krieviju un Baltijas guberņām, ļaužu apgaismošana, tirgus ziņas, ziņas par latviešu rakstiem un spriešana par grāmatām, kā arī vēstulnieks "Pasta taša".
Ievērojamākie jaunlatvieši bija tautsaimnieks K. Valdemārs, dainu vācējs un literāts K. Barons, literāts J. Alunāns, ārsts J. Jurjāns. Aktīvākie jaunlatvieši tika izsūtīti trimdā.
Krišjānis Valdemārs (1825.g. - 1891.g.).
K. Valdemārs
Viens no ievērojamākajiem jaunlatviešiem - Krišjānis Valdemārs studēja valsts tiesības un tautsaimniecību Tērbatas universitātē.
Savās publikācijās uzstājās pret vācu muižnieku privilēģijām un feodālo iekārtu, sekmējot kapitālisma attīstību Latvijā. Viņš aicināja latviešus un igauņus pievērsties jūrniecībai, rosināja zemniekus iepirkt zemi un mājas, kā arī celt nacionālo pašapziņu.
No 1862.g. līdz 1865.g. bijis „Pēterburgas avīžu” izdevējs. 1864. gadā K. Valdemārs nodibinājis pirmo latviešu jūrskolu Ainažos. 1873.g. pēc Valdemāra ierosinājuma Krievijā tika nodibināta pirmā jūrnieku biedrība. Viņš ir arī sastādījis pirmo Krievijas tirdzniecības flotes kuģu sarakstu un panācis jūrnieku vajadzībām piemērotu vārdnīcu izdošanu.
Krišjānis Valdemārs bija viens no latviešu nacionālās literatūras un publicistikas veidotājiem. Savācis neskaitāmas tautasdziesmas. Finansējis „Pēterburgas Avīzes”.
K. Barons (1835.g. - 1923.g.)
K. Barons
K. Barons tiek saukts arī par Dainu tēvu, bijis latviešu folklorists, rakstnieks, publicists.
Studējis matemātiku un astronomiju Tērbatas universitātē. Bijis „Pēterburgas avīžu” līdzstrādnieks. No 1878.g. turpināja K. Valdemāra aizsākto latviešu tautas dziesmu vākšanu un kārtošanu. Darbojies darvinisma un dabaszinātņu pētīšanā. Apbedīts Rīgas Lielajos kapos. Viņam ir uzstādīts piemineklis Rīgā (Vērmanes dārzā).
Krišjāņa Barona mūža darbs folkloristikā ir akadēmiskais tautas dziesmu krājums „Latvju Dainas”, ko Jānis Endzelīns nosaucis par latviešu filoloģijas stūrakmeni. Barons ir arī pētījis tautas dziesmu metriku.
J. Alunāns (1832.g. - 1864.g.)
J. Alunāns
Dzejnieks, publicists, valodnieks, sabiedrisks darbinieks, latviešu nacionālās dzejas pamatlicējs, jaunlatvietis.
Sarakstījis "Dziesmiņas" (1856) - pirmo mākslinieciski nozīmīgo pasaules dzejas klasikas kopojumu, pierādot latviešu valodas izteiksmes iespējas. Kopā ar K. Valdemāru dibinājis jaunlatviešu "Pēterburgas Avīzes", bijis atbildīgais redaktors.
Pirmais sacerējis latviešu literatūrā sabiedriski nozīmīgu, mākslinieciski augstvērtīgu dzeju. Pirmais nozīmīgais latviešu literārās valodas veidotājs - skaudis ģermānismus, darinājis jaunvārdus (pētnieks, drēbnieks, veikals).
Rīgas Latviešu biedrība
1868. g. jaunlatviešiem izdevās nodibināt Rīgas Latviešu biedrību, kurai bija ievērojama nozīme latviešu kultūras attīstībā. Līdz 1914. gadam biedrība noorganizēja Vispārējos dziesmu svētkus, 1868. gadā sāka darboties pirmais latviešu teātris, kas 1919. gadā pārtapa Nacionālajā teātrī. Biedrības vadībā darbojās Zinību komisija, Teātru komisija, Mūzikas komisija, Rakstniecības nodaļa un Derīgu grāmatu nodaļa, kurām bija veicams nozīmīgs darbs latviešu zinātnes un kultūras attīstībā.
Biedrībā likti pamati Latvijas Universitātei, Mūzikas akadēmijai.
Laukos 70. gados par ievērojamu kultūras dzīves centru kļuva Piebalgas novads. Tajā darbojās brāļi Kaudzītes, A.Pumpurs. Ļoti intensīvs Vecpiebalgā bija skolotāja A.Kronvalda darbības laiks.
A. Kronvalds (1837.g. - 1875.g.)
A. Kronvalds
Bijis latviešu publicists, valodnieks, pedagogs. 1860.g. iestājies Berlīnes Universitātes Medicīnas fakultātē, bet līdzekļu trūkuma dēļ studijas pārtraucis.
Aizstāvējis latviešu tautas tiesības, valodu un kultūru. Mācījies Tērbatas Universitātes pedagoģiskajos kursos. Strādājis par Tērbatas Skolotāju semināra pedagogu, rakstījis mācību grāmatas, publicējis rakstus par valodniecību un pedagoģiju, izdevis "Nationale Bestrebungen"(Tautiskie centieni).
Kronvalds popularizējis vecvārdus, apvidvārdus un atvasinājis jaunus vārdus. Piedalījies 1. vispārējos dziesmu svētkos, kuros uzstājies ar runām. Bijis spožs orators.
70. gados notika šķelšanās atmodas ideologu vidū, jo daļa no viņiem neuzskatīja par vēlamu cīnīties ar rusifikāciju.
70. gadi iezīmējas ar kultūras uzplaukumu. Šajā laikā notika pirmie vispārējie dziesmu svētki, kā arī citi kopīgi latviešu sarīkojumi, piemēram, skolotāju priekšlasījumi Rīgas Latviešu biedrības namā. K. Barons apkopoja dainas, A. Lerhis-Puškaitis vāca un apkopoja latviešu tautas teikas un pasakas, bet F. Brīvzemnieks vāca etnogrāfiskas ziņas. Auseklis jeb Miķelis Krogzemis radīja nacionālās romantikas caurstrāvotu dzeju. Andrejs Pumpurs sarakstīja eposu „Lāčplēsis”. Iznāca jauni preses izdevumi: „Baltijas Vēstnesis”, „Baltijas Zemkopis” u.c.
Cara nacionālā politika pieļāva opozīciju vācbaltiem, lai sekmētu rusifikāciju. Savukārt konservatīvos vācbaltus izmantoja, lai nepieļautu nacionālo atdzimšanu.
Jaunā strāva
Sociālā noslāņošanās radīja pretrunas starp turīgajiem un trūcīgajiem. Jaunlatvieši šajā laikā vairāk pievēršas kultūras sfērai un izglītībai, nevis sociālajai jomai. 19. gs. beigās rusifikācijas politikas rezultātā pastiprinājās opozīcija Krievijas carismam. No Rietumeiropas ieplūda jaunas idejas, piemēram, sociāldemokrātijas un marksisma idejas.
Marksisms bija vācu filozofa un ekonomista K. Marksa teorija par komunistisko sabiedrību, kura balstīta uz sociālo vienlīdzību un sabiedrisko īpašumu.
Eiropas literatūrā nacionālo romantismu nomainīja kritizētājs reālisms. Tā vēsmas bija jūtamas arī Latvijas teritorijā. Teodors Zeiferts un Jānis Jansons literatūrkritikā pauda nepieciešamību pēc lielāka saturiskuma un ideju dziļumu, noraidot romantismu un sentimentalitāti.
Gadsimtu mijā uzmanības centrā nonāca sociālie jautājumi.
19. gs. 80. g. beigās/ 90. g. sākumā latviešu tautā sāka izplatīties jauns kultūras virziens, ko sauc par "Jauno strāvu". "Jaunās strāvas" izplatīšanos veicināja izmaiņas sabiedrības struktūrā (straujš pilsētnieku skaita, rūpniecības un tirdzniecības pieaugums), Atmodas darboņu aktivitāšu pierimšanu un Rietumu ideju ietekmi.
Jaunstrāvnieki sludināja brīvākus ētiskos principus, aizstāvēja sieviešu tiesības, popularizēja jaunākos zinātnes sasniegumus.
Rainis
Daudzi jaunstrāvnieki kļuva par Marksa ideju piekritējiem. Jaunstrāvnieki bija pret carisko Krieviju. Savas idejas viņi izplatīja laikrakstā „Dienas Lapa”, kas sāka iznākt 1886. gadā.
Atšķirībā no jaunlatviešiem, Jaunās strāvas pārstāvji - Jānis Pliekšāns (Rainis), Jānis Jansons-Brauns, Pēteris Stučka, Miķelis Valters un citi - sāka paust nacionālpolitiskas un sociālpolitiskas idejas, kas pakāpeniski noformējās demokrātiskā ideoloģijā. Tomēr arī jaunstrāvnieku ideoloģiskā platforma bija samērā ierobežota. Tai bija maza interese par nacionāliem jautājumiem vai par Latvijas autonomijas ideju.
Neskatoties uz to, ka jaunstrāvniekus vajāja valsts varas iestādes, viņu idejas izplatījās tautā. Pazīstamākie jaunstrāvnieki: Rainis (Jānis Pliekšāns), Aspazija (Elza Rozenberga), P. Stučka u.c.
Jaunā strāva pārstāja darboties pēc tam, kad varas iestādes apturēja "Dienas lapas" darbību, apcietināja lielāko jaunstrāvnieku aktīvistu daļu un izsūtīja tos trimdā.
Tomēr jaunlatviešu un jaunstrāvnieku idejas un darbība nepalika bez rezultāta. 19. gs. 90. g. strauji sāka veidoties Latvijas sabiedrības politiskā struktūra. Latvieši kā tauta sāka veidoties par moderno nāciju ar izteikti nacionālu kultūru un augošu pašapziņu. Šajā laikā dzima idejas un tika formulēti politiskie mērķi, kas pēc 1. pasaules kara noveda pie neatkarīgas, nacionālas Latvijas valsts nodibināšanas.