Periodizācija
- 212. g. edikts par romiešu pilsoņu tiesību piešķiršanu visiem brīvajiem impērijas iedzīvotājiem.
- 284. – 305. g. Diokletiāna valdīšanas laiks.
- 306. – 337. g. Konstantīna I valdīšanas laiks.
- 311. g. Galērijas tolerances edikts.
- 313. g. Konstantīna I edikts par kristietības līdztiesību pārējiem kultiem.
- 325. g. Nīkojas koncils.
- 376. g. vestgotu apmešanās Romas impērijā.
- 379. – 395. g. Teodisija I valdīšanas laiks.
- 380. g. kristietības pasludināšana par oficiālu valsts reliģiju.
- 395. g. impērijas sadalīšana Rietumromas un Austrumromas impērijā.
- 476. g. pēdējā Rietumromas imperatora gāšana no troņa.
Impērijas krīze 2./3.gs.
Romas impērijas teritorija 2. gs. aizņēma 3,5 milj. kvadrātkilometrus. Robežas kopgarums sasniedza 15 000 km. Impērijā bija aptuveni 50 – 75 milj. cilvēku. 2.gs. beigās un 3. gs. sākumā sākās impērijas krīze. Izmaiņas notika gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.
- Ārpolitika. Bija radušies barbaru – ģermāņu iebrukuma draudi pāri Reinas – Donavas robežai, kā arī Partas un vēlāk Jaunpersijas pretenzijas uz Romas austrumu provincēm. Rezultātā Roma bija spiesta aizsargāties nevis iekarot jaunas teritorijas.
- Iekšpolitika. Notika dažādas sacelšanās provincēs un mēģinājumi atdalīties no Romas, imperatora varas krīze, saimnieciskās grūtības un sabiedrības krasa noslāņošanās.
Romas impērija beigu periods.
1. – 2. gs. Jeruzalemē uzturējās romiešu garnizons. Jūdi nespēja pieņemt, ka izredzētai tautai jāzemojas neticīgo priekšā un jāmaksā nodevas. Savukārt romieši bija neiecietīgi pret jūdu reliģisko augstprātību un „izredzētās tautas” pārākuma izrādīšanu. Tādēļ 60. – 70. gados notika jūdu sacelšanās. Romieši to apspieda. Bojā gāja desmitiem tūkstošu jūdu, tika izpostīta Jeruzaleme un templis nodedzināts. Jūdi to nekad nepiedeva romiešiem. 132. – 135. g. notika jauna sacelšanās, ko vadīja kāds Simons. Jūdi atkal tika sakauti. Izdzīvojušajiem aizliedza tuvoties Jeruzalemei, tādēļ jūdi izklīda pa plašo Romas impēriju un dzīvoja noslēgtās kopienās.
3. gs. notika izmaiņas austrumu un rietumu provincēs (sacelšanās un atdalīšanās). Piemēram, 258. g. Gallijā izveidojās seperāta (nošķirts, nodalīts) valsts ar savu imperatoru. Tā pastāvēja 15 gadus līdz Roma to atkal pakļāva. Roma zaudēja arī dažas provinces austrumos, piemēram, tirdzniecības pilsētas Palmīras (tagadējā Tadmora Sīrijā) valdītājs Odenats un vēlāk viņa varaskārā sieva Zenobija sagrāba plašas romiešu teritorijas un izveidoja seperātu Palmīras valsti, kuru Roma likvidēja tikai 273. g.
Romiešu karavīri.
Krīzi impērijā radīja arī imperatora varas vājināšanās. No 192. – 284. g. (nepilnos 100 gados) nomainījās 32 imperatori. Visbiežāk tie tika nogalināti sazvērestības rezultātā. Bieži sanāca, ka par jauno imperatoru atsevišķas karaspēka daļas pasludināja savu karavadoni. Sanāca vairāki imperatora kandidāti vienlaikus, kas izraisīja pilsoņu karus. Periodu no 234. – 284. g. dēvē par „karavīru imperatoru” laiku. Pie varas šajā laikā bija nākuši 26 imperatori. Viņi bija zemas izcelsmes, mazizglītoti, raupji vīri, kas bija uzkalpojušies līdz augstākajiem posteņiem. Viņus nemīlēja ne tauta, ne aristokrātija. Senāta nozīme šajā laikā bija gandrīz zudusi. Finanses atradās imperatora rokās. Valsts kase vairs nebija, bija tikai Romas pilsētas kase.
2. – 3.gs. senātam tika aizliegts izdot likumus. Senatori vairs nedrīkstēja ieņemt augstākos militāros posteņus (tos ieņēma jātnieki). Imperatori apspriedās ar imperatoru padomi nevis senātu. Bija pat imperatori (Karakalla, Septimijs Sevērs u.c.), kuru laikā senāts tika vajāts. Par „vislabāko imperatoru” senāts pasludināja Trajānu.
2. /3.gs. nepietika militāro spēku, lai atvairītu iebrucējus. Vajadzēja vairāk karavīru un efektīvāku armijas darbību, bet to neļāva realizēt imperatoru varas krīze, kas izvērtās brīžiem anarhijā un asiņainos karos.
Saimnieciskajā sfērā Nerona izšķērdības dēļ sākās naudas vērtības mazināšanās. No 1 mārciņas sudraba izkala 96 monētas agrāko 84 vietā. Samazinājās arī sudraba daudzums, pārējo veidoja varš. Par tām vairs neko nevarēja nopirkt, sākās tieša preču maiņa. Arī nodokļus zemnieki sāka maksāt ar produktiem. Bija sākusies pilsētu ekonomikas lejupslīde un inflācija. Sabiedrība krasi sadalījās bagātajos un nabagajos, kungos un apspiestajos. Dzīves līmenis kritās.
Seno romiešu monētas.
Garīgā krīze
Jau republikas beigās mazinājās romiešu ticība vecajiem valsts dieviem, kuri pieļāva pilsoņu karu un republikas bojāeju. Sabiedrībā sāka izplatīties ticība liktenim, maģijai un astroloģijai. Cilvēki aizrāvās ar dažādām slepenām mācībām, kas pēc iesvētīšanas solīja mūžīgo svētlaimi viņsaulē.
Principāta laikā ieviesa imperatora kultu. Tā bija lojalitāte un padevība imperatoram. Šis kults neko nesniedza dvēselei. 3.gs. sākumā imperatori centās ieviest kultus, kas vienotu. Piemēram, sīriešu saules dieva Baala kults, taču arī šis kults nedeva ne mierinājumu, ne drošību. Tādēļ sāka izplatīties mesiānisma ideja par mesiju – glābēju, kas atbrīvos cilvēci no ļaunā. Mesijas gaidas īpaši izplatījās Jūdejā. Sludinātāji aicināja cilvēkus šķīstīties no grēkiem, lai ar skaidru sirdi sagaidītu glābēju. Tas bija sākums kristietībai.
No principiāta uz dominātu
3. gs. beigās imperatora vara nostiprinājās: principiātu nomainīja imperatora neierobežotas varas režīms. Impēriju ar absolūtu monarhu priekšgalā izveidoja imperators Diokletiāns (284. – 305.g.), bet pilnveidoja Konstantīns I (306. – 337.g.). Imperators tika oficiāli uzrunāts ar „kungs” vai „kungs un dievs” (latīniski dominus et deus; no tā radies vēlās Romas impērijas valdīšanas formas nosaukums – domināts). Domināts bija absolūta monarhija ar Austrumu despotiskās un teokrātiskās valdniecības iezīmēm. Romas imperatori pārņēma Austrumu valdnieku paražas. Purpura apmeti nomainīja ar zelta brokāta un zīda tērpu, dārgakmeņiem, kroni. Tika ieviests arī klanīšanās ceremoniāls pēc persiešu galma paražas. Imperators tika uzskatīts par dieva iemiesojumu.
Imperators Diokletiāns.
4. gs. valsts jau tika uztverta kā valdnieka īpašums. Vēlās impērijas laikā visa valsts balstījās uz armiju un ierēdņu aparātu, kā arī uz kristietību. Gandrīz 100 gadus ilgais kritiskais stāvoklis tika pārvarēts 3.gs. beigās, kad Diokletiāns panāca valsts nostiprināšanos. Tas bija jauns laikmets (3.gs. beigas – 5.gs.) – vēlā Romas impērija (antīkā laikmeta pēdējais cēliens).
Ģermāņu iebrukums
2. gs. ģermāņiem veidojās cilšu savienības ar militāru raksturu. 3.gs. Romas pierobežā nostiprinājās vestgoti, markomaņi, alemaņi un franki. Ģērmaņi veica plašus un nekoordinētus uzbrukumus Reinas – Donavas robežas garumā. Rezultātā ģermāņi iekļuva impērijas iekšienē. Vienam no pirmajiem ģermāņu uzbrukumiem pretī stājās imperators Marks Aurēlijs (161. – 180.g.). Marks Aurēlijs bija izglītots un dižciltīgs stoicisma pārstāvis. Uzrakstījis apcerējumu „Pašam sev”. Viņš bija ne tikai valdnieks, bet arī filozofs. Viņš dzīvoja pēc stoicisma principiem – vienkāršību, tikumību. 
Marks Aurēlijs.
166. g. sākās normāņu iebrukumi, kurus 14 gadu laikā novērsa Marks Aurēlijs.
3. gs. 50. – 70. gados barbari iebruka impērijā:
- franki iebruka Gallijā līdz pat Pirenejiem,
- alemaņi sasniedza Po upes ieleju un Dienvidgalliju,
- markomaņi sasniedza Adriju,
- vestgoti izlaupīja Maķedoniju un Trāķiju,
- skoti iebruka Britānijā,
- tuksnešu ciltis iebruka Āfrikas provincēs,
- Jaunpersija uzbruka no austrumiem.
Imperatora Aurēlija vadībā tomēr izdevās atkarot Romu, kaut gan Romai vajadzēja atteikties no dažām teritorijām pie Reinas – Donavas. Aurēlija panākumus nostiprināja Diokletiāns. Stabilitāte valstī ilga līdz 4. gs. vidum.
Jau kopš Marka Aurēlija laika uzvarētos ģermāņu gūstekņus, kā arī citus ienācējus valsts teritorijā, nomitināja maz apdzīvotās un apdraudētās rietumu provincēs pierobežu apgabalos. Viņiem piešķīra zemi apstrādāšanai ar noteikumu, ka viņi sargās impērijas robežas. Ar ģermāņiem ārpus Romas robežas arī tika slēgti savienības līgumi, saskaņā ar tiem ģermāņi kļuva par sabiedrotajiem – federātiem. Tā tika izveidota aizsargzona pret citiem barbariem.
Ar laiku federātu līgumus romieši slēdza arī ar citām tautām. Pirmā lielā Romas federātu tauta, kas apmetās Romas teritorijā, bija vestgoti. 382. g. imperators Teodisijs noslēdza ar tiem līgumu par Donavas robežas aizsardzību. Viņi drīkstēja paturēt savus valdniekus.
Partas valsts
Paralēli imperatora Aurēlijs cīnījās pret Partas valsti austrumos. 161. – 166. g. karu pārtrauca mēris, kā rezultātā tika noslēgts miers. Atgriežoties no kara, mēris tika ievazāts Mazāzijā, Itālijā, Piereinas un Piedonavas teritorijās. Tā bija pirmā lielākā zināma mēra epidēmija.
224. g. Partas vasalis Persijas Sasanīdu dinastijas valdnieks gāza no troņa Partas valdnieku. Viņš uzskatīja sevi par senās Persijas mantinieku, tādēļ pretendēja uz Romas provincēm. Jaunpersija tiecās pēc pasaules kundzības. 296. – 299. g. imperatoram Diokletiānam izdevās gūt uzvaru pār persiešiem.
Diokletiāna reformas
Nozīmīgas reformas valstī, lai to nostiprinātu, veica divi imperatori: Diokletiāns un Konstantīns I.
284. g. karavīri par imperatoru pasludināja Diokletiānu. Pēc izcelsmes viņš iespējams bija brīvlaistā dēls, kurš uzkalpojies līdz imperatora gvardes komandiera postenim. Viņš bija mazizglītots, bet gudrs, viltīgs un cietsirdīgs vīrs. Diokletiāna reformas ietvēra pasākumus, kas nodrošināja imperatora varu, centralizēja impēriju, kā arī nostiprināja birokrātiju, nodokļu sistēmu un armiju. Valdīšanas funkcijas tika sadalītas starp diviem galvenajiem imperatoriem, ko sauca par augustiem, un diviem zemākajiem imperatoriem – cēzariem. Visu četru darbību kontrolēja Diokletiāns.
2 augusti.
Imperatori valdīja katrs nosacīti savā impērijas daļā. Pēc 20 gadu valdīšanas augustiem bija jānoliek savas pilnvaras. Viņu vietā par augustiem kļuva cēzari, kuri izvēlējās jaunos cēzarus.
Impērija tika sadalīta 4 vienībās: Austrumu, Illīrijas, Itālijas un Gallijas prefektūrās. To priekšgalā atradās civilpārvaldes prefekti. Prefektūras sastāvēja no daudzām hierarhiskām pārvaldes vienībām. Atsevišķu pārvaldes vienību veidoja Romas pilsēta ar pilsētas prefektu un senātu.
Militārā un civilā pārvalde tika nošķirtas. Reformu rezultātā impērija bija saskaldīta sīkās vienībās, bija palielinājies ierēdņu skaits. Rezultātā pieauga izdevumi. Nauda tika izspiesta no pavalstniekiem. Lai ieviestu kārtību nodokļu lietās, visā impērijā ieviesa vienotu nodokļu sistēmu. Nodokļus aprēķināja ņemot vērā emes platību, strādnieku skaitu, zemes kvalitāti un produkciju. Zemes mērīšana, novērtēšana un tautas skaitīšana notika ik pēc 5 gadiem, vēlāk ik pēc 15.
Konstantīna I Lielā reformas
Kad Diokletiāns ar otru augustu pēc 20 gadiem nolika pilnvaras, izraisījās pilsoņu karš starp pretendentiem uz augustu un cēzaru tituliem. Viens no tiem bija Konstantīns I.
Konstantīns I Lielais.
306. g. viņš iesaistījās cīņā par varu un kļuva par vienu no līdzvaldniekiem, bet 324.g. valdīja vienpersoniski. Viņš atteicās no atturīgā dzīvesveida, kļuva despotisks un centās ieviest Austrumu greznību.
Konstantīns I realizēja vairākus Diokletiāna iesāktos pārveidojumus.
Viņš izlaida jaunu stabilu zelta monētu – solīdu. Pēc zelta solīda parauga kaltās monētas bija stabils maksāšanas līdzeklis līdz pat 11. gs.
313. g. atzina kristietību par līdztiesīgu citām reliģijām. Pats Konstantīns I kristījās tikai savā nāves stundā. Kristieši Konstantīnam I deva goda pavārdu „Lielais”. Viņš ielika pamatus valsts un baznīcas savienībai.
Uz Romas pilsētai līdzīgu statusu pretendēja tāda pilsēta kā Konstantinopole. Šo pilsētu kā jaunu impērijas galvaspilsētu vecās grieķu kolonijas Bizantijas vietā 324. g. dibināja Konstantīns. Viņš deva tai savu vārdu (Konstantīna pilsēta), bet to sauca arī par otro vai jauno Romu. Konstantinopole atradās impērijas centrā starp Eiropu un Āziju. Tuvumā tai atradās saimnieciski spēcīgā un kulturālā Mazāzija. Tā kļuva par kristietības centru. 400.g. tajā bija vairāk kā 200 000 iedzīvotāju.
Valsts pārvalde.
Pēc Konstantīna I nāves Romas impērijai raksturīgi:
palielinājies ārējo ienaidnieku spiediens,
atsvešinātība starp impērijas rietumiem un austrumiem,
kristianizēšanās.
Teodosijs I
4. gs. austrumos atsākās cīņas ar persiešiem. Huņņu pārceļošana uz Centrālāziju lika vestgotiem meklēt jaunu dzīves telpas (sākums lielajai tautu staigāšanai). Tie lūdz imperatora atļauju apmesties Romas impērijas teritorijā. Pēdējais izcilākais imperators Teodosijs I ierādīja tiem teritorijas Mēzijas un Trāķijas zemēs kā federātiem.
390.g. tika noslēgts miers ar Jaunpersiju.
Teodosijs I realizēja 2 nozīmīgus pasākumus:
- padarīja Romas impēriju par kristīgu monarhiju (380.g. pasludināja kristīgo ticību par oficiālu valsts reliģiju).
- sadalīja Romas impēriju 2 daļās.
Teodosijs I.
395. g. neilgi pirms nāves Teodosijs I Austrumromas impēriju ar galvaspilsētu Konstantinopoli novēlēja vecākajam dēlam Arkādijam, bet Rietumromu ar galvaspilsētu Romu jaunākajam dēlam Honorijam.
Laika gaitā atšķirība starp abām Romas daļām auga. Tām bija domstarpības ne tikai politikas, bet arī baznīcas ziņā. Konstantinopoli ar labību apgādāja Ēģipte un Krima, bet Romu - Ziemeļāfrika un Sicīlija. Austrumu daļā bija lielāka nozīme kristietībai, tā mazāk cieta no barbaru ekspansijām, un bija arī ekonomiski spēcīgāka. Rietumu daļā ilgāk saglabājās ticība tradicionālajiem valsts dieviem.
Rietumromas impērijas bojāeja
Pēc Teodosija I nāves sākās Rietumromas impērijas lēna bojāeja. Valsti bieži vadīja nepilngadīgi vai ne ar pārāk labām vadīšanas spējām apveltīti valdnieki. Daži savā mūžā pat neizgāja ārpus pils robežām. Ar viņiem manipulēja amatpersonas. Domstarpības bija starp galma amatpersonām un karaspēku virspavēlniekiem. Par galmu intrigu upuriem kļuva daudzas spējīgas personas.
Sākot ar 4. gs. Romas armijas virsnieku vidū bija ģermāni, vēlāk ieņemot virspavēlnieku posteņus. 5. gs. vairāki no tiem pārvaldīja Rietumromu mazgadīgo vai politiski nespējīgo imperatoru vietā.
5. gs. ģermāņi vairs neprasīja atļauju apmesties impērijas teritorijā kā federātiem. Viņi ieradās un izveidoja savas agrīnās valstis.
Notikumi, kas 5.gs. ietekmēja romiešus:
- 410. g. vestgoti ieņēma Romu. To valdnieks Alarihs atļāva karavīriem 3 dienas laupīt. Romiešiem tā bija traģēdija. Kristiešiem likās, ka tas ir pasaules gals. Alarihs nomira, vestgoti aizgāja uz Galliju un Roma bija glābta.
- 455. g. valdnieka Geizeriha vadībā Romā iebrūk vandaļi. Nežēlīga pilsētas izlaupīšana ilga 14 dienas (no tā radies vārds vandalisms).
- 5. gs. sākumā huņņi valdnieka Atilas vadībā iebruka Gallijā, apdraudot Itāliju. 451. g. Katalaunas laukos romieši kopā ar gotiem un ģermāņiem sakāva huņņus. No Rietumromas maz bija palicis pāri un tā lēnām izdzisa. 476. g. par pēdējo Rietumromas imperatoru kļuva 6 gadīgs zēns, kuru sauca tāpat kā leģendāro Romas dibinātāju – par Romulu. Viņu gāza ģermāņu algotņu vadonis Odoakrs.
Austrumromas impērija nesabruka un pastāvēja Bizantija impērijas sastāvā ilgāk par gadu tūkstoti.