Pilsēta un landurfijas
Impērijas laikā bija 2 galvenie zemes īpašuma veidi:
- Pilsētām piederoša zeme;
- Lielo zemes īpašnieku privātā zeme (nepakļauti pilsētas varas orgāniem).
Sākot ar 4.gs. pilsētu brīvie zemnieki sevi kopā ar zemi nodeva lielo zemes īpašnieku aizgādniecībā, lai varētu paglābties no:
- nodokļu piedzinēju un ierēdņu patvaļas,
- no cauri braucošo ierēdņu vai karaspēka vienību izmitināšanu,
- laupītājiem.
Rezultātā izveidojās milzīgas latifundijas (Latifundija - latīņu val. latifundium, liels lauku privāts zemes īpašums) - kompleksi, kas sevi apgādāja ar nepieciešamo: tempļi, tirgi, darbnīcas, pirtis utt. Muižas nams ar tam piederošām saimniecības ēkām tika nostiprināts. Tur bija arī slimnieku aprūpes telpas, cietums un pat bruņotas vienības.
Valsts deva lielajiem zemes īpašniekiem dažas privilēģijas, piemēram, atbrīvoja no sabiedriskā darba klaušām, no karaspēka izmitināšanas.
Pilsētas panīka, jo pilsētu brīvie zemnieki pārgāja latifundiju aizgādniecībā. Latifundijas bija atbrīvojušās no pakļautības pilsētām, līdz ar to samazinājās valsts ienākumi no nodokļiem.
Kopš Diokletiāna un Konstantīna I reformām pilsētu domēm prasīja pastiprinātu atbildību par nodokļiem, darba klausībām utt. Dažkārt pilsētām pat nācās izmitināt karaspēka vienības. Nodokļu spaidi palielinājās uz pārējiem iedzīvotājiem ,kas nebija latifundijās. Samazinājās pilsētu amatniecība un tirdzniecība.
Lauku iedzīvotāju vidū, kas nebija latifundijās, pieauga nabadzība. Daudzas pilsētas izpostīja barbari. Rezultātā 4. – 5.gs. saimnieciskās dzīves centri bija latifundijas, nevis pilsētas ar tām piederošajām lauku teritorijām.
Latifundijās netika apstrādāta visa zeme. Dažas teritorijas bija barbaru izpostītas un iedzīvotāju pamestas. Rezultātā sāka trūkt pārtika. 5. gs. sākumā Roma zaudēja Ziemeļāfriku (tā iepriekš apgādāja ar labību Romas pilsētu), tur izveidojās Vandaļu valsts. Lai uzlabotu situāciju, imperatori nometināja tukšajās zemēs barbarus, kā arī atļāva pierobežu karavīriem kopā ar ģimeni apsaimniekot zemi. Imperators Probs pavēlēja karavīriem apstādīt plašas teritorijas Āfrikā ar olīvkokiem, bet Mēzijā, Gallijā un Pannonijā ar vīnogulājiem.
Nocietināts muižas centrs (rekonstrukcija).
Sabiedrība
212. g. imperators Karakalla izdeva ediktu (paziņojumu, rīkojumu), ar kuru visiem brīvajiem Romas impērijas iedzīvotājiem tika piešķirtas romiešu pilsoņa tiesības. Sākot no 3.gs. visus iedzīvotājus juridiskā ziņā iedalīja: zemākos un godājamos. Piederība pie kādas no grupas bija mantojama.
Pie godājamās kategorijas piederēja:
- jātnieku un senatoru kārta,
- pilsētu elite,
- augstākās militārās un civilās amatpersonas,
- imperators ar ģimeni.
Senatori veidoja augstāko aristokrātiju un zemes īpašnieku kārtu. Imperators pēc saviem ieskatiem iecēla senatoru kārtā daudzus jātniekus un pilsētu aristokrātijas pārstāvjus.
Konstantīna I laikā Romā bija 600 senatoru, Konstantinapolē – 3000. 4.gs. vidū kopējais skaits pārsniedza jau 4000. Senatori savu nozīmi bija zaudējuši. Civilās un militārās pārvaldes lietas bija jātnieku pārziņā. Jātnieki veidoja otru augstāko kārtu.
Pilsētas domes locekļu stāvoklis bija pasliktinājies, jo viņiem bija atbildība gan pret pilsētu, gan pret valsti. Lai aizbēgtu no grūtajiem pienākumiem, daži no viņiem pieteicās dienēt armijā, pameta pilsētu vai nodeva sevi latifundistu aizgādniecībā.
Pārējie iedzīvotāji piederēja pie zemākās kategorijas. Tie bija pilsētu un lauku vidējie un zemākie slāņi. Visvairāk ekspluatētā un apspiestākā kategorija bija zemnieki jeb „mazie cilvēki”. Viņiem bija jāmaksā nodokļi un jāpilda citi ar likumu noteikti vai patvaļīgi pieprasīti pienākumi.
Imperators Nerva bija izveidojis fondu, no kura izsniedza zemniekiem aizdevumus ar zemiem procentiem, kurus izmantoja bāreņu un trūcīgu bērnu pabalstiem.
Imperators Diokletiāns 301. g. mēģināja ierobežot cenu kāpumu ar 301.g . izdotu ediktu, kas noteica 900 lauksaimniecības produktu un amatniecības ražojumiem visā valstī maksimāli pieļaujamās cenas, kā arī 41 transporta pakalpojumu tarifus un augstāko samaksu 130 darba veidiem. Tomēr ideja nebija realizējama.
Romiešu zemnieks.
„Mazie cilvēki”, lai aizstāvētu savas intereses, apvienojās apvienībās – kolēģijās (amatu un citu biedru savienība). Citi savukārt mierinājumu meklēja jaunajā reliģijā – kristietībā. Bet citi pievienojās laupītāju bandām vai organizēja sacelšanās. 3. – 5. gs. daudzviet Romā siroja laupītāju bandas, kas sastāvēja no sabiedrībā izstumtajiem, noziedzniekiem un dezertieriem.
Kolonāts
„Mazo cilvēku” lielāko daļu veidoja zemnieki. 80/ 90% Romas impērijas iedzīvotāju bija saistīti ar lauksaimniecību.Zemniekus iedalīja:
- sīkajos zemes nomniekos – kolonos,
- brīvajos sīkražotājos.
Agrās impērijas laikā vairumam zemnieku bija savs privāts zemes gabals. Vēlās impērijas laikā brīvo pilsētas zemnieku skaits bija samazinājies.
Koloni nomāja zemes gabalus no zemes īpašniekiem vai valdnieka zemi. Savas zemes tiem bija maz vai nebija vispār. Koloni juridiski bija brīvi cilvēki, kuri slēdza ar zemes īpašniekiem līgumus. Bija situācijas, kad koloni tika ilgstoši piesaistīti kādai muižai, jo laukos trūka strādnieku un koloniem bija parādi, kas spieda viņus palikt konkrētā muižā. 2./3. gs. tie jau bija kļuvuši par muižas sastāvdaļu.
332. g. Konstantīns I aizliedza koloniem atstāt muižu un zemi, ko tie apstrādāja. Pēc tēva nāves tā vieta jāieņem dēlam. Kolonu brīvība tika arvien vairāk ierobežota. Beigās tie atradās pilnīgā kungu varā.
Kolonāts bija kļuvis par sistēmu. Zemes īpašniekiem koloni atdeva 1/3 ražas un 6 dienas gadā jāveic klaušas neiznomātajā muižas daļā. Koloniem līdzīgs stāvoklis bija vergiem. Atšķirība bija tā, ka vergi bija juridiski nebrīvi. Klasiskās vergu darba izmantošanas formas bija izzudušas.
Savai kārtai, profesijai un dzīvesvietai tika piesaistīti arī amatnieki, tirgotāji, kuģu īpašnieki un pat padomes locekļi. Var teikt, ka Diokletiāna un Konstantīna I pārveidotā valsts bija kļuvusi par „spaidu valsti”. Impērija bija kļuvusi par birokrātisku monarhiju, kurā valsts iejaucās iedzīvotāju saimnieciskajā un sociālajā dzīvē.
Karaspēks vēlās impērijas laikā
3. gs. notika izmaiņas karaspēkā, jo pieauga iebrukumi impērijā no ārienes, kā arī sacelšanās provincēs. Vajadzēja paplašināt armijas sastāvu no 25 leģioniem (Oktaviāna Augusta laikā) līdz 33 leģioniem 3.gs., bet vēlās impērijas laikā uz 75 leģioniem. 3. gs. beigās karavīru skaits bija aptuveni 0,5 milj.
Romiešu jātnieks (segli bez kāpšļiem).
Pilsētām un latifundiju īpašniekiem bija pienākums piegādāt jauniesaucamos. Tā kā latifundiju īpašniekiem bija privilēģijas un iespēja samaksāt naudu, lai nebūtu jādod vīri, tad jau 2.gs. beigās armijā galvenokārt bija algotņi (barbari, kas apmetušies Romas teritorijā). No 4.gs. svarīga nozīme robežu aizsardzībā bija barbaru federātiem.
Agrās impērijas laikā karaspēku veidoja galvenokārt pilsētas plebeji, bet vēlāk – laucinieki un provinciāļi. Armijā nonāca ne tie labākie un spēcīgākie vīri. Armijā bija mazizglītoti cilvēki, ar zemu morāli, nedisciplinēti un ar kāri laupīt. Tos neinteresēja valsts lietas, bet gan laupīšana un nauda. Tā saucamie „karavīru imperatori” izdabāja armijai, palielinot algas un prēmijas. Imperators Septimijs Sevērs novēlēja dēliem: „Esiet vienoti! Padariet bagātus savus karavīrus, viss pārējais nav svarīgs!”
4. gs. Diokletiāns un Konstantīns I veica armijas reformu. Karaspēks tika sadalīts 2 kategorijās:
- stacionārais pierobežas karaspēks (Viņi aizsargāja robežas, kopā ar ģimeni apsaimniekoja zemi),
- mobilais lauku karaspēks (tika izvietots svarīgākajos iekšzemes centros, to jebkurā brīdi varēja kaut kur nosūtīt).
Imperatora gvarde 15000 vīru sastāvā bija stājusies pretoriāņu vietā.
Romiešu tiesības
Romiešu tiesības ir viens no svarīgākajiem devumiem, jo uz tām pamatojas vairums mūsdienu Rietumu pasaules likumu. Romiešu juristi uzskatīja, ka likuma priekšā visi ir vienlīdzīgi. Ja nav pārkāpts likums, nav nozieguma. Romiešu tiesības izauga no tiesu prakses. Tās regulēja tiesības starp pilsoņiem, kā arī starp pilsoņiem un valsti.
Republikas laikā likumus izdeva tautas sapulce. Liela nozīme bija pretoriem. Viņi akceptēja ierosinātās lietas, nokārtoja prāvas formalitātes, pārraudzīja prāvu, apstiprināja spriedumu un to īstenoja. Pēc ievēlēšanas amatā pretori izdeva ediktus, kuri noteica, kādus principus tie ņems vērā tiesību jautājumos.
Impērijas laikā likumdošana arvien vairāk koncentrējās imperatoru rokās (likumi, konstitūcijas, rīkojumi). Vēlās impērijas laikā imperatori bija vienīgie likumdevēji.
Imperators Adriāns deva juristam Salvijam Juliānam uzdevumu apkopot visus pretoru ediktus. Rezultātā tika izveidots „Pastāvīgais edikts”, ko nevarēja mainīt. Grozīt to varēja vienīgi imperators.
Impērijas laikā juristi bija imperatoru padomnieki, kuri palīdzēja sagatavot konstitūcijas un likumdošanas aktus. Bija izveidotas speciālas augstskolas juristiem. Romā Beritā kopš 3. gs. vidus darbojās šāda skola. 425. g. tika nodibināta juristu skola Konstantinopolē.
Jurists Gajs 2.gs. sarakstīja romiešu tiesību grāmatu „Institutiones”. Grāmata ietvēra personu, mantojumu, lietu, parādu tiesības, kā arī procesuālās tiesības.
Romā bija ne tikai romiešu pilsoņu tiesības, bet arī tautas tiesības, kuras bija saskaņotas ar to valstu tiesībām, kas bija iekļautas Romas impērijas sastāvā.
Romiešu klasiskās tiesības uzplaukumu sasniedza 3.gs., bet pilnīgu noformējumu ieguva Austrumromas jeb Bizantijas imperatora Justiniāna laikā 6.gs.
Imperators Justiniāns.