Izlasi teksta fragmentu un atzīmē pareizo atbildi!
Inguna Ula Cepīte. Fragments no biogrāfiskā romāna „Ulsiks un Jāņi”
1. Jūnijā Ulsiks ar lielu nepacietību gaida Zāļu vakaru un Jāņus. Ulsiks zina, ka būs liela ņemšanās, ugunskuri un, galvenais, varēs ilgi palikt augšā. Ne jau nu visu nakti, bet gandrīz…
2. Tagad, kad viņiem pašiem ir savs dārzs, līgot brauks gan vecāku vadīto koru dalībnieki, gan vīri no „Tēvzemes”. Tas ir koris, kurā dzied vien onkuļi. To diriģē Mednis, Ulsiks zina, jo mamma un tētis ar viņu draudzējas, brauc ciemos, rīko kopīgus koncertus saviem koriem. Vēl vecāki draudzējas ar vienu igauņu vīriešu kori un viņu vadītāju Ernesaksu. Ulsiks ir bijis viņu koncertā, tomēr nesaprot, vai viņš arī citreiz diriģē lielo kori vai savā zemē ir tikai komponists.
3. Jau no agra rīta, kamēr mamma un oma rosās pa virtuvi, tētis un Ulsiks brauc uz pļavām. Tepat dārza žogmalē Ulsikam vajadzīgās pīpenes tādā daudzumā nesaplūksi. Ulsikam vajag daudz, jo viņam ir radusies kāda pušķošanas ideja. Ulsikam vispār ļoti patīk ņemties ar puķēm.
4. Viņi atrod lielisku pļavu – tur pīpeņu balto ziedlapu vainadziņi ap dzeltenajām viduču saulēm cits pie cita. Ulsiks saplūc arī sarkanā āboliņa pušķi, un blakus, labības laukā, tētis pat atradis zilās rudzupuķes. Atceļā viņi vēl salauž lērumu ozola zaru un pārrodas ar milzīgu jāņuzāļu kravu.
5. – Kur tad šito visu liks? – Omīte notes pēc pukojas. – Liec puķes te, labi, ka mums pielijusi pilna tā lietusūdens vannīte.
6. Ulsiks atceras Jāņus, kad modē bija papīra indiāņu galvasrotas, kovboju cepures un kartona vainagi ar kreppapīra lentēm. Mamma teica – košie papīra vainagi un kovbojnieces esot kas šausmīgs. Ja nav Jāņu, tad lai arī nav. Tā esot tāda svētku izsmiešana. Tagad Ulsiks zina, ka īstais skaistums aug pļavās.
7. Ulsikam jāsteidzas, laika ir maz, jo jāpagūst sapīt garās vijas. Jā, Ulsiks ir izdomājis ap visiem trim verandas stabiem apvīt margrietiņu vijas. Pin un pin, nez cik metru jau novīts, brīnums, ka puķes nav beigušās. Ulsiks saprot, ka nepietiks. Labi, ka tētis mežā nocirtis meiju, pieliks bērziņu. Bet divi stabi izskatās pasakaini.
8. Zālē vēl guļ pāris pīpeņu. Ulsiks sāk pa vienai raut nost baltās ziedlapiņas un klusiņām dudināt „mīl, nemīl, mīl, nemīl”, un pie pēdējās, kas vēl turas pie zeltainā viduča, sanāk „mīl”. Nu re, viss kārtībā.
9. – Kurš tad ir tas laimīgais? – Omas jautājums Ulsiku pārsteidz nesagatavotu. Ulsiks piesarkušiem vaigiem kā raķete aiztraucas prom.
10. – Pīrāgi sacepti, siers ir, nu tik jāgaida līgotāji. – Šoreiz Oma šķiet gaužām mierīga.
11. Ulsikam vēl jāsapin ozolzaru vainagi. Un ziedu vainadziņi. Ulsiks izprasa striķus. Citādi ozolus nav iespējams dabūt vainaga ripulī. Paiet labs laiciņš, un līdzās zālītē jau guļ divi gatavi ozollapu kroņi. Mammai vainags nopīts no sarkanā āboliņa. Ulsiks piktojas, ja kāds par viņa skaisto darbu neizrāda prieku pietiekami skaļi. Ulsiks tak tā centās!
12. Pa vārtiem nāk līgotāji, dziedādami dažādas dziesmas. Starp viņiem Kačiņa un Harītis. Arī šoreiz viņu Jāņu pušķis ir krietns, bet viņi atnesuši vēl kaut ko – četrus mazus ozoliņus.
13. – Ir tak katram dzīvē koks jāiestāda, vislabāk ozols Līgo vakarā, – Harītim vienmēr ir kāds sakāmais.
14. Viņi sameklē ozoliem vietu līdzās maijpuķīšu pļaviņai, visi nedaudz padarbojas ar lāpstu, un kociņi ir iestādīti.
15. – Nu mums būs pašiem sava ozolu birzs, – mamma saka.
16. Beidzot viņi dodas uz ezermalu. Tur jau iedegti ugunskuri – cits mazāks, cits milzīgs.
17. „Kas gulēja Jāņu nakti, līgo, līgo, tas guļ visu vasariņu,” līgotāju dziesma galvai liek klanīties vēl vairāk.
18. – Šitas līgotājs saulīti nesagaidīs, jānogādā drošībā, – Ulsiks šos vārdus dzird jau pavisam neskaidri, tēvs paceļ meitu uz rokām. Otrā rītā Ulsiks pamostas savā gultiņā.
1. Jūnijā Ulsiks ar lielu nepacietību gaida Zāļu vakaru un Jāņus. Ulsiks zina, ka būs liela ņemšanās, ugunskuri un, galvenais, varēs ilgi palikt augšā. Ne jau nu visu nakti, bet gandrīz…
2. Tagad, kad viņiem pašiem ir savs dārzs, līgot brauks gan vecāku vadīto koru dalībnieki, gan vīri no „Tēvzemes”. Tas ir koris, kurā dzied vien onkuļi. To diriģē Mednis, Ulsiks zina, jo mamma un tētis ar viņu draudzējas, brauc ciemos, rīko kopīgus koncertus saviem koriem. Vēl vecāki draudzējas ar vienu igauņu vīriešu kori un viņu vadītāju Ernesaksu. Ulsiks ir bijis viņu koncertā, tomēr nesaprot, vai viņš arī citreiz diriģē lielo kori vai savā zemē ir tikai komponists.
3. Jau no agra rīta, kamēr mamma un oma rosās pa virtuvi, tētis un Ulsiks brauc uz pļavām. Tepat dārza žogmalē Ulsikam vajadzīgās pīpenes tādā daudzumā nesaplūksi. Ulsikam vajag daudz, jo viņam ir radusies kāda pušķošanas ideja. Ulsikam vispār ļoti patīk ņemties ar puķēm.
4. Viņi atrod lielisku pļavu – tur pīpeņu balto ziedlapu vainadziņi ap dzeltenajām viduču saulēm cits pie cita. Ulsiks saplūc arī sarkanā āboliņa pušķi, un blakus, labības laukā, tētis pat atradis zilās rudzupuķes. Atceļā viņi vēl salauž lērumu ozola zaru un pārrodas ar milzīgu jāņuzāļu kravu.
5. – Kur tad šito visu liks? – Omīte notes pēc pukojas. – Liec puķes te, labi, ka mums pielijusi pilna tā lietusūdens vannīte.
6. Ulsiks atceras Jāņus, kad modē bija papīra indiāņu galvasrotas, kovboju cepures un kartona vainagi ar kreppapīra lentēm. Mamma teica – košie papīra vainagi un kovbojnieces esot kas šausmīgs. Ja nav Jāņu, tad lai arī nav. Tā esot tāda svētku izsmiešana. Tagad Ulsiks zina, ka īstais skaistums aug pļavās.
7. Ulsikam jāsteidzas, laika ir maz, jo jāpagūst sapīt garās vijas. Jā, Ulsiks ir izdomājis ap visiem trim verandas stabiem apvīt margrietiņu vijas. Pin un pin, nez cik metru jau novīts, brīnums, ka puķes nav beigušās. Ulsiks saprot, ka nepietiks. Labi, ka tētis mežā nocirtis meiju, pieliks bērziņu. Bet divi stabi izskatās pasakaini.
8. Zālē vēl guļ pāris pīpeņu. Ulsiks sāk pa vienai raut nost baltās ziedlapiņas un klusiņām dudināt „mīl, nemīl, mīl, nemīl”, un pie pēdējās, kas vēl turas pie zeltainā viduča, sanāk „mīl”. Nu re, viss kārtībā.
9. – Kurš tad ir tas laimīgais? – Omas jautājums Ulsiku pārsteidz nesagatavotu. Ulsiks piesarkušiem vaigiem kā raķete aiztraucas prom.
10. – Pīrāgi sacepti, siers ir, nu tik jāgaida līgotāji. – Šoreiz Oma šķiet gaužām mierīga.
11. Ulsikam vēl jāsapin ozolzaru vainagi. Un ziedu vainadziņi. Ulsiks izprasa striķus. Citādi ozolus nav iespējams dabūt vainaga ripulī. Paiet labs laiciņš, un līdzās zālītē jau guļ divi gatavi ozollapu kroņi. Mammai vainags nopīts no sarkanā āboliņa. Ulsiks piktojas, ja kāds par viņa skaisto darbu neizrāda prieku pietiekami skaļi. Ulsiks tak tā centās!
12. Pa vārtiem nāk līgotāji, dziedādami dažādas dziesmas. Starp viņiem Kačiņa un Harītis. Arī šoreiz viņu Jāņu pušķis ir krietns, bet viņi atnesuši vēl kaut ko – četrus mazus ozoliņus.
13. – Ir tak katram dzīvē koks jāiestāda, vislabāk ozols Līgo vakarā, – Harītim vienmēr ir kāds sakāmais.
14. Viņi sameklē ozoliem vietu līdzās maijpuķīšu pļaviņai, visi nedaudz padarbojas ar lāpstu, un kociņi ir iestādīti.
15. – Nu mums būs pašiem sava ozolu birzs, – mamma saka.
16. Beidzot viņi dodas uz ezermalu. Tur jau iedegti ugunskuri – cits mazāks, cits milzīgs.
17. „Kas gulēja Jāņu nakti, līgo, līgo, tas guļ visu vasariņu,” līgotāju dziesma galvai liek klanīties vēl vairāk.
18. – Šitas līgotājs saulīti nesagaidīs, jānogādā drošībā, – Ulsiks šos vārdus dzird jau pavisam neskaidri, tēvs paceļ meitu uz rokām. Otrā rītā Ulsiks pamostas savā gultiņā.
"Tēvzeme" ir
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!