Izlasi Gunitas Nagles intervijas fragmentu ar rakstnieku Jāni Joņevu!
Rakstnieks Jānis Joņevs (1980) kļuva pazīstams ar 90. gadu metālistu paaudzes aprakstu romānā „Jelgava 94”.
Vai tu laiku pa laikam norobežojies no sabiedriskās dzīves un raksti to, ko neviens neprasa? Kāpēc tu to dari?
Nevarētu teikt, ka man ir liela nepieciešamība rakstīt. Esmu gribējis rakstīt jau kopš pusaudža gadiem, tomēr tā man nav tikpat liela vajadzība kā elpot. Nesen lasīju citātu, šķiet, to teicis Malkolms Lovrijs (britu rakstnieks): „Es neesmu es, bet vējš, kas pūš man cauri.” Redzi, literātiem ir kaut kas tāds, ko viņi noķer, pamana, un tad viņiem gribas to pierakstīt. Man patīk arī Marsela Prusta (franču rakstnieka) formulējums – lai saprastu, kas ar tevi notiek, ir jāpieraksta. Taču akūtas nepieciešamības rakstīt man nav. Kāpēc tomēr rakstu? Gribas izstāstīt ko tādu, ko pat draugam nestāstītu. Bernāra Marijas Koltesa (franču rakstnieka) lugā Kokvilnas lauka vientulībā teikts, ka tas, kas uz sirds, jāizstāsta tā, it kā to stāstītu vieninieka kameras sienām vai kokvilnas lauka vientulībā. Rakstot cilvēks pasaka ko tādu, ko nevienam nestāstītu, pašu svarīgāko un slēptāko. Vai, ja atklātu, tad pilnīgam svešiniekam, uz ceļa nostopēta auto šoferim. Savukārt Mišels Velbeks (franču rakstnieks) teicis, ka tad, ja dzīve mūs neapmierina, rakstot varam uzbūvēt realitāti, kurā paši esam noteicēji. Taču, kad ir šāda vara, ne vienmēr gribas veidot pasauli, kurā viss ir ideāli. Gribas, lai ir visādi.
Atzīmē iemeslus, kas J. Joņevam liek rakstīt!
Atsauce:
http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/dokumenti/uzdevumi/2017/vidussk/12kl_latviesu_valoda.pdf
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!