Katrs no mums ūdeni izmanto ik dienu. Tā pielietojums ir ļoti plašs.
Ūdenim piemīt interesanta īpašība - tā tilpums un masa skaitliski sakrīt, jo ūdens blīvums ir 1 g/ml.
Viens no iemesliem kāpēc ūdeni var izmantot daudz dažādiem mērķiem ir tas, ka ūdens ir labs šķīdinātājs.
Vielām ir atšķirīga šķīdība.
Ūdenī labi šķīstošas vielas ir tādas, kuras šķīst lielā daudzumā, taču ir daudz vielas, kuras šķīst maz (mazšķīstošas) vai tikpat kā nešķīst (nešķīstošas).
Informāciju par to kā viela šķīst ūdenī ir iespējams atrast šķīdības tabulā.
Kad šķīdinātāju sajauc ar kādu šķīstošu vielu, rodas šķīdums.
Šķīdums sastāv no vismaz divām vielām. Vielu, kuru šķīdina sauc par izšķīdušo vielu, bet vielu, kurā šķīdina, sauc par šķīdinātāju. Piemēram, izšķīdinot cukuru ūdenī, rodas šķīdums, kur izšķīdusī viela ir cukurs, bet šķīdinātājs ūdens.
Vielu šķīdību ietekmē temperatūra. Piemēram, ja cukuru šķīdina aukstā ūdenī, ir iespējams izšķīdināt ievērojami mazāk vielas kā šķīdinot karstā ūdenī. Parasti vielu šķīdība cietu un šķidru vielu gadījumā palielinās, ja paaugstinās temperatūra.
Gāzveida vielu gadījumā ir otrādi - paaugstinoties temperatūrai, gāzu šķīdība samazinās, turklāt šķīdību ietekmē ne tikai temperatūra, bet arī spiediens. Jo augstāks spiediens, jo gāzu šķīdība ir lielāka.
Viens no gāzu izmantošanas piemēriem sadzīvē ir gāzēto dzērienu ražošana. Tā kā augstākā spiedienā gāzu šķīdība ir lielāka, ražošanas procesā, dzērienā izšķīdina ogļskābo gāzi, pie paaugstināta spiediena. Tad, kad tiek attaisīts pudeles vāciņš, spiediens samazinās un gāzu šķīdība paliek mazāka, līdz ar to, ogļskābās gāzes molekulas izdalās no šķīduma un var novērto burbuļošanu.
Grafisku attēlojumu, kas rāda, kā mainās vielas šķīdība atkarībā no temperatūras, sauc par vielas šķīdības līkni.
Katras vielas šķīdības līkne ir nedaudz citādāka. Konkrētas vielas šķīdības līkni var izmantot dažādiem aprēķiniem. Pēc šīm līknēm ir iespējams noteikt cik g vielas izšķīst 100g ūdens, pie noteiktas temperatūras veidojot piesātinātu šķīdumu.
Ūdenim piemīt interesanta īpašība - tā tilpums un masa skaitliski sakrīt, jo ūdens blīvums ir 1 g/ml.
Viens no iemesliem kāpēc ūdeni var izmantot daudz dažādiem mērķiem ir tas, ka ūdens ir labs šķīdinātājs.
Šķīdinātājs - šķidrums, kurā šķīdina citas vielas.
Vielām ir atšķirīga šķīdība.
Vielas šķīdība - skaitlis, kas vienāds ar vielas masu, kura noteiktā temperatūrā izšķīst 100 gramos šķīdinātāja, veidojot piesātinātu šķīdumu.
Ūdenī labi šķīstošas vielas ir tādas, kuras šķīst lielā daudzumā, taču ir daudz vielas, kuras šķīst maz (mazšķīstošas) vai tikpat kā nešķīst (nešķīstošas).
Informāciju par to kā viela šķīst ūdenī ir iespējams atrast šķīdības tabulā.
Kad šķīdinātāju sajauc ar kādu šķīstošu vielu, rodas šķīdums.
Šķīdums - viendabīgs maisījums, kas sastāv no šķīdinātāja un izšķīdušās vielas.
Šķīdums sastāv no vismaz divām vielām. Vielu, kuru šķīdina sauc par izšķīdušo vielu, bet vielu, kurā šķīdina, sauc par šķīdinātāju. Piemēram, izšķīdinot cukuru ūdenī, rodas šķīdums, kur izšķīdusī viela ir cukurs, bet šķīdinātājs ūdens.
Vielu šķīdību ietekmē temperatūra. Piemēram, ja cukuru šķīdina aukstā ūdenī, ir iespējams izšķīdināt ievērojami mazāk vielas kā šķīdinot karstā ūdenī. Parasti vielu šķīdība cietu un šķidru vielu gadījumā palielinās, ja paaugstinās temperatūra.
Gāzveida vielu gadījumā ir otrādi - paaugstinoties temperatūrai, gāzu šķīdība samazinās, turklāt šķīdību ietekmē ne tikai temperatūra, bet arī spiediens. Jo augstāks spiediens, jo gāzu šķīdība ir lielāka.
Viens no gāzu izmantošanas piemēriem sadzīvē ir gāzēto dzērienu ražošana. Tā kā augstākā spiedienā gāzu šķīdība ir lielāka, ražošanas procesā, dzērienā izšķīdina ogļskābo gāzi, pie paaugstināta spiediena. Tad, kad tiek attaisīts pudeles vāciņš, spiediens samazinās un gāzu šķīdība paliek mazāka, līdz ar to, ogļskābās gāzes molekulas izdalās no šķīduma un var novērto burbuļošanu.
Grafisku attēlojumu, kas rāda, kā mainās vielas šķīdība atkarībā no temperatūras, sauc par vielas šķīdības līkni.
Katras vielas šķīdības līkne ir nedaudz citādāka. Konkrētas vielas šķīdības līkni var izmantot dažādiem aprēķiniem. Pēc šīm līknēm ir iespējams noteikt cik g vielas izšķīst 100g ūdens, pie noteiktas temperatūras veidojot piesātinātu šķīdumu.
Šķīdumi atšķiras ar to cik daudz vielas tajā ir izšķīdināts. Ja dotajā temperatūrā šķīdumam pievienojot vielu, to vēl var izšķīdināt, to sauc par nepiesātinātu šķīdumu. Taču, ja dotajā temperatūrā šķīdumam pievienojot vielu, tā vairs nešķīst, to sauc par piesātinātu šķīdumu. Aplūkojot šķīdības līknes ir iespējams grafiski noteikt šķīdums ir piesātināts vai nepiesātināts - punktos, kas atrodas uz līknes, šķīdums ir piesātināts, zem līknes - nepiesātināts.
Piemēram, dota kādas vielas šķīdības līkne un divi punkti - A un B. Punkts A atrodas uz līknes, bet B zem līknes. Ja pie 50°C grādu temperatūras, izšķīdina 20 g vielas, tad šķīdums būs nepiesātināts (punkts A), taču, ja izšķīdina 60 g vielas, šķīdums būs piesātināts (punkts B).
Piemēram, dota kādas vielas šķīdības līkne un divi punkti - A un B. Punkts A atrodas uz līknes, bet B zem līknes. Ja pie 50°C grādu temperatūras, izšķīdina 20 g vielas, tad šķīdums būs nepiesātināts (punkts A), taču, ja izšķīdina 60 g vielas, šķīdums būs piesātināts (punkts B).