Miniatūras jēdziens
Neliela apjoma prozas vai dzejas sacerējums, kam raksturīgs stila lakonisms, formas virtuozitāte un saturisks dziļums vienlaikus.
Praktiski miniatūru bieži vien ir grūti nodalīt no citiem īsās prozas žanriem, kā, piemēram, tēlojuma, skices vai esejas.
Miniatūras lakonisms, tēlainais pārdomu raksturs un uzbūve ir tuvāka dzejai, tādēļ mūsdienās miniatūra līdzinās dzejprozai, kur sastopamas abu literatūras veidu iezīmes. Miniatūras izveidē ļoti liela nozīme ir tēlainās izteiksmes līdzekļu izvēlei un lietojumam, jo tēlainās izteiksmes līdzekļi (epiteti, metaforas, salīdzinājumi, pārspīlējumi (hiperbolas) ir tie, kas nodrošina miniatūrai raksturīgo tēlainību.
Dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš pētījumā "Bastarda forma" runā par poētisko prozu (arī lirisko prozu), kā arī min, ka "latviešu literatūrzinātnieki un uzziņu literatūras autori vairākkārt visai pretrunīgi definējuši attiecības starp īsprozas liriskajām formām (tēlojums, miniatūra, skice, epifānija, fantāzija)".
Miniatūras žanra pazīmes:
• īss teksts;
• īss prozas darbs ar pārdomu raksturu;
• tēlaina valoda;
• kodolīgs filozofisks saturs;
• subjektīvs vērtējums;
• emocionāls stils.
• īss teksts;
• īss prozas darbs ar pārdomu raksturu;
• tēlaina valoda;
• kodolīgs filozofisks saturs;
• subjektīvs vērtējums;
• emocionāls stils.
Svarīgs ir arī:
• lakonisms - īsums, koncentrētība, kodolīgums;
• virtuozitāte - izcila meistarība.
Mirdza Ķempe "Pateicība smaržām"
Savu pateicību čukstu kliņģerītēm, viņu stiprajai, labajai elpai - tā dziedē prātu. Es pateicos modrajām matiolām un naktsvijolēm, kas vientuļos, naksnīgos mežos un aizmigušos dārzos dedzina zemes sapņu skurbās sveces.
Paklanos ievām - lai tās birdina rūgto, sniegaino skaidrību, bailēs un priekā nodrebot, ļaujos jasmīnu kaisles žilbumam.
Paldies tev, skaidrā kaņepe, tu ietver sevī piparmētru un tūjas smaržas, tu neļauj būt gļēvai!
Vīstošā, nopļautā zāle, - tu rādi, cik skaisti vajag izdvašot dvēseli.
Man dārga ir tava neizturami rūgtā, karstā, nepiekāpīgā patiesība, sudrabpelēkā vērmele! Es iekrītu vīgriežu līksmajās putās un piekļaujos tev, āboliņa zieda pazemīgā saldme. Kā zaļš šķēps manī ieurbjas ozola roboto, stingro lapu smarža: esi diža! Ar vistīrāko pasaules maigumu mierina plaukstošais bērzs.
Degošais kadiķa zars, tavu dūmu smaržīgās rīkstes aizbiedē ļaunās un sāpīgās domas.
Bet klusa es topu, ieraugot egli.
Smailā, tumšzaļā liesma, no tavām skujām kūp nāves un dzīvības svētums.