Iekšējās sekrēcijas dziedzeri jeb endokrīnie dziedzeri ir izvietoti visā ķermenī, lai nodrošinātu vienotu un saskaņotu organisma darbību. Smadzenēs izvietotie dziedzeri kontrolē ķermeņa dziedzerus.
1. Vairogdziedzeris atrodas kakla priekšpusē, tieši zem balsenes, trahejas priekšā. Tas sastāv no divām daivām, kas atrodas abās trahejas pusēs.
Vairogdziedzeris atrodas trahejas priekšpusē
Vairogdziedzeris galvenokārt ražo hormonus, kuru veidošanai organismam nepieciešams jods. To cilvēks uzņem ar pārtiku. Jodu saturošie hormoni regulē vielmaiņas ātrumu, kā arī ir ļoti svarīgi organisma augšanai un attīstībai. Tie ietekmē arī ķermeņa temperatūru un sirdsdarbību.
Vairogdziedzeris izdala arī kalcitonīnu, kas piedalās kalcija daudzuma regulēšanā organismā un ietekmē kaulu vielmaiņu.
- Ja vairogdziedzeris darbojas samazinātā apjomā, veidojas miksedēma - vielmaiņa kļūst lēnāka. Cilvēkam var būt lielāks nogurums, miegainība, salīgums, sausa āda, lēnāka sirdsdarbība un svara palielināšanās.
- Vairogdziedzerim strādājot pastiprināti, rodas Bazedova slimība - vielmaiņa kļūst pārāk aktīva. Var parādīties paātrināta sirdsdarbība, svīšana, nemiers, trīce, svara samazināšanās un grūtības panest karstumu.
Ja vairogdziedzeris nedarbojas optimālā režīmā, organismā notiek izmaiņas
Svarīgi!
Vairogdziedzera hormonu veidošanai nepieciešams jods, tāpēc pietiekams joda daudzums uzturā ir svarīgs normālai vairogdziedzera darbībai.
Ja grūtniecības laikā vai agrīnas bērnības laikā bērnam ir pietrūcis jods vai ja ir iedzimts vairogdziedzera trūkums, var rasties kretīnisms - smaga fiziskās un garīgās attīstības atpalicība. Bērnam veidojas smagi attīstības traucējumi un mācīšanās grūtības, veidojas ļoti mazs augums, kam var būt nepareizas proporcijas, kaulu attīstības traucējumi.
2. Virsnieres ir divi nelieli dziedzeri, kas atrodas virs katras nieres. Virsnierēm ir divas galvenās daļas, kas ražo atšķirīgus hormonus. Virsnieru garozas (virsnieru ārējā daļa) ražo hormonus, piemēram, kortizolu, kas regulē sāļu un ūdens daudzumu organismā, paaugstina glikozes līmeni asinīs, regulē vielmaiņu. Virsnieru serdes daļa (virsnieru iekšējā daļa) izdala adrenalīnu, kas palīdz organismam ātri reaģēt bīstamās vai saspringtās situācijās. Tas paātrina sirdsdarbību, palielina enerģijas pieejamību un palīdz organismam sagatavoties ātrai rīcībai – tā ir tā sauktā “cīnies vai bēdz” reakcija.
Hormoni virsnierēs palīdz organismam darboties stresa situācijās
- Ja virsnieru garozas hormoni izdalās par maz, var attīstīties Adisona slimība. Cilvēkam var būt izteikts nogurums, muskuļu vājums, zems asinsspiediens un svara samazināšanās, jo organismā trūkst virsnieru garozas hormonu.
- Ja kortizols izdalās par daudz, var attīstīties Kušinga sindroms. Tā gadījumā var palielināties ķermeņa masa, paaugstināties asinsspiediens un mainīties tauku uzkrāšanās organismā, kā arī var rasties muskuļu vājums.
- Ja adrenalīna izdalīšanās ir pārmērīga, cilvēkam var būt izteikta sirdsdarbības paātrināšanās, svīšana, trīce un asinsspiediena paaugstināšanās.
3. Aizkuņģa dziedzeris atrodas vēdera dobumā aiz kuņģa, netālu no tievās zarnas sākumdaļas. Aizkuņģa dziedzeris ir īpašs, jo tas vienlaikus ir iekšējās un ārējās sekrēcijas dziedzeris - tā endokrīnā (iekšējās sekrēcijas) daļa izdala hormonus asinīs, bet eksokrīnā (ārējās sekrēcijas) daļa izdala gremošanas enzīmus gremošanas traktā.
Aizkuņģa dziedzera endokrīnajā daļā īpašas šūnu grupas izdala hormonus, no kuriem svarīgākie ir insulīns un glikagons.
- Insulīns palīdz samazināt glikozes daudzumu asinīs, veicinot glikozes uzņemšanu šūnās un tās uzkrāšanu.
- Glikagons darbojas pretēji – tas palīdz paaugstināt glikozes daudzumu asinīs, veicinot glikozes izdalīšanos no tās krājumiem organismā.
Tādējādi insulīns un glikagons kopā palīdz uzturēt samērā stabilu glikozes koncentrāciju asinīs.
Insulīna darbības mehānisms
- Ja insulīns izdalās par maz vai šūnas uz to pienācīgi nereaģē, glikozes daudzums asinīs kļūst pārāk liels. Var attīstīties cukura diabēts. Ilgstoši paaugstināts glikozes līmenis asinīs var bojāt asinsvadus, nervus, nieres, acis un citus orgānus.
- Ja insulīns ir pārāk daudz, glikozes daudzums asinīs var kļūt pārāk zems, izraisot hipoglikēmiju. Cilvēkam var parādīties svīšana, trīce, izteikts izsalkums, vājums, reibonis un apjukums.
- Ja glikagona darbība ir nepietiekama, organismam var būt grūtāk paaugstināt glikozes līmeni asinīs situācijās, kad tas ir pārāk zems.