Cilvēka organisms nepārtraukti pielāgojas apkārtējās vides izmaiņām un regulē dažādus procesus ķermenī, piemēram, ķermeņa temperatūru, vielmaiņu, augšanu, ūdens daudzumu un reproduktīvo sistēmu darbību. Šo procesu regulēšanā nozīmīga ir neirohumorālā regulācija, kas sastāv no neirālās un humorālās regulācijas, ko nodrošina nervu sistēma un endokrīnā orgānu sistēma.
Humorālā regulācija ir organisma funkciju regulēšana ar bioloģiski aktīvām vielām, kas ar organisma šķidrumiem, galvenokārt asinīm, tiek nogādātas līdz šūnām un orgāniem, uz kuriem tās iedarbojas. Cilvēka organismā nozīmīgāko humorālās regulācijas daļu nodrošina hormoni, kurus izdala iekšējās sekrēcijas jeb endokrīnie dziedzeri. Piemēram, pēc ēdienreizes asinīs palielinās glikozes daudzums, un organisms izdala hormonu, kas palīdz šūnām uzņemt glikozi un regulē tās daudzumu asinīs.
Hormoni ir bioloģiski aktīvas vielas, kas regulē dažādus organisma procesus un tiek izdalītas asinīs, lai nonāktu līdz noteiktām mērķšūnām vai orgāniem.
Hormoni var ietekmēt dažādus procesus organismā, piemēram:
- organisma augšanu un attīstību,
- vielmaiņu,
- cukura daudzumu asinīs,
- ūdens un sāļu līdzsvaru,
- organisma reakciju uz stresu,
- dzimumorgānu un reproduktīvās sistēmas darbību.
Hormoni asinīs var cirkulēt pa visu ķermeni, tomēr tie neiedarbojas uz visām šūnām. Katram hormonam ir noteiktas mērķšūnas, kuru virsmā vai šūnas iekšienē atrodas konkrētā hormona receptori.
Hormona darbību var salīdzināt ar atslēgu un slēdzeni. Hormons ir kā atslēga, bet tā receptors – kā slēdzene, kurai der tikai noteikta “atslēga”. Ja šūnai ir konkrētā hormona receptors, hormons var ar to saistīties un izraisīt noteiktu reakciju šūnā. Ja šūnai šāda receptora nav, hormons uz šo šūnu parasti tieši neiedarbojas. To sauc par atslēgas-slēdzenes principu. Piemēram, insulīns iedarbojas uz šūnām, kurām ir insulīna receptori, un palīdz regulēt glikozes uzņemšanu.
Atslēgas-slēdzenes princips nodrošina ļoti specifisku vielu iedarbību uz noteiktām šūnām
Hormonus jeb bioloģiski aktīvās vielas organismā ražo iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Cilvēka organismā izšķir trīs veidu dziedzerus - iekšējās sekrēcijas, ārējās sekrēcijas un jauktos dziedzerus.
- Iekšējās sekrēcijas dziedzeros dziedzerepitēlija šūnas veido hormonus, kas caur asinīm nonāk līdz mērķšūnām un orgāniem.
- Ārējās sekrēcijas dziedzeros veidojas dažādi sekrēti, piemēram, asaras, siekalas, gļotas, kuņģa skābe, kas nonāk ķermeņa dobumos vai uz ārējās virsmas.
- Jauktie dziedzeri spēj veikt gan iekšējo, gan ārējo sekrēcijas dziedzeru funkcijas, piemēram, aizkuņģa dziedzeris.
Ārējās sekrēcijas dziedzeri izvada vielas "uz ārpusi", bet iekšējās - hormonus izdala asinīs
Endokrīnā sistēma jeb iekšējās sekrēcijas dziedzeri ir orgānu un dziedzeru kopums, kas izstrādā un izdala hormonus, tādējādi regulējot dažādus organisma procesus. Svarīgākie endokrīnās sistēmas dziedzeri ir:
- hipofīze,
- epifīze,
- vairogdziedzeris,
- virsnieres,
- aizkuņģa dziedzeris,
- olnīcas,
- sēklinieki.
Iekšējās sekrēcijas dziedzeri
Hipofīze un epifīze atrodas galvas smadzenēs. Vairogdziedzeris atrodas kakla priekšpusē virs vairogskrimšļa. Zem tā atrodas epitēlijķermenīši, kas arī ir iesaistīti humorālajā regulācijā. Virsnieru dziedzeri ir pāra orgāni, kas atrodas abu nieru galotnēs. Aizkuņģa dziedzeris ir garenas formas jauktās sekrēcijas dziedzeris, kas atrodas aiz kuņģa pie vēdera dobuma mugurējās sienas. Sievietes dzimumdziedzeri, olnīcas, atrodas iegurņa rajonā, bet vīrieša dzimumdziedzeri, sēklinieki, neatrodas vēdera dobumā, bet sēklinieku maisiņos.