Iekšējā apaugļošanās.
Iekšējā apaugļošanās ir process, kurā vīrišķā dzimumšūna (spermatozoīds) saplūst ar sievišķo dzimumšūnu (olšūnu) mātītes ķermeņa iekšienē.
Tas nozīmē, ka spermatozoīdi tiek ievadīti mātītes dzimumceļos, kur tie sastop olšūnu un notiek zigotas veidošanās.
Tas nozīmē, ka spermatozoīdi tiek ievadīti mātītes dzimumceļos, kur tie sastop olšūnu un notiek zigotas veidošanās.
Iekšējā apaugļošana visbiežāk ir raksturīga sauszemes dzīvniekiem, lai gan piemīt arī dažiem ūdensdzīvniekiem. Iekšējā apaugļošanās ir:
- zīdītājiem (piemēram, kaķiem, cilvēkiem, sikspārņiem),
- putniem (piemēram, baložiem, zīlītēm, ērgļiem),
- rāpuļiem (piemēram, čūskām, ķirzakām),
- dažām zivīm (piemēram, haizivīm),
- daudziem kukaiņiem (piemēram, bitēm, tauriņiem).
Pēcnācēju attīstība pēc iekšējās apaugļošanās ir iedalāma trīs lielās kategorijās:
- Apaugļošanās notiek mātītes organismā, tad olas tiek izdētas un embrija attīstība notiek ārpus mātes organisma.
- Apaugļošanās notiek mātītes organismā, mātes organismā olās attīstās embrijs. Šķilšanās brīdī mātīte dzemdē olas ar mazuļiem.
- Apaugļošanās notiek mātītes organismā, embrijs attīstās dzemdē. Mātīte dzemdē dzīvus mazuļus.
Iekšējās apaugļošanās pēcnācēju attīstības iedalījums
1. Olas attīstās ārpus mātes organisma.
Daļa dzīvnieku apaugļotas olas izdēj. Olas attīstās, saņemot barību no dzeltenuma, kas ir olas sastāvdaļa. Kad mazulis olā ir attīstījies, tas izšķiļas. Šāda attīstība ir daudziem rāpuļiem (zalktim, jūrasbruņurupucim), lielākajai daļai abinieku, visiem putniem un pat dažiem zīdītājiem (ehidnas, pīļknābis).
Oldējēji ir īpaša zīdītāju klases kārta, kuriem dīgļa attīstība norisinās olā, nevis dzemdē.
Olu daudzveidība - putnu, skrimšļzivju (haizivju, raju), bruņurupuču, galvkāju (astoņkāju, kalmāru), kukaiņu olas
Olas dzīvnieku pasaulē ir biežākais vairošanās veids, tādēļ to daudzveidība ir ļoti liela. Olu forma un krāsa ir pielāgota videi, kurā tai ir jāattīstās. Apvalks var būt ciets (čaumala), gļotains, apaļs, ovāls, ar asiem izaugumiem, lipīgs, ar porām utt. Olu izskatu un formu ietekmē arī tas, vai vecāki rūpējas un sargā olas, vai arī tās tiek izdētas un atstātas.
 |
Putnu olām čaumala ir ļoti cieta, jo satur daudz kalcija. |
 |
Bruņurupuču ola ir samērā cietas. Bieži vien tiek apraktas pludmalēs smiltīs. |
 |
Krokodilu olu čaumalas ir samērā cietas. Vecāki apsargā olas. |
 |
Haizivs olas ir cietas, ar asiem izaugumiem, kas palīdz piestiprināties pie akmeņiem, grunts. |
 |
Varžu olām ir ūdeņains apvalks, kas notur mitrumu, lai embriji neizkalstu. (Veidojas ārējās apaugļošanās rezultātā.) |
 |
Astoņkāja olas tiek piestiprinātas pie klintīm, koraļļiem vai alām zem ūdens. Mātītei vieglāk apsargāt olas. |
 |
Rajas olas ir cietas, ar asiem izaugumiem, kas palīdz piestiprināties pie akmeņiem, grunts. |
 |
Gliemežu olām ir želejveida apvalks, kas satur daudz ūdeni. Tas neļauj embrijiem izžūt. |
 |
Zarkukaiņu olām ir plāns, bet ciets apvalks, kas pasargā no izžūšanas un nelieliem mehāniskiem bojājumiem. Olas tiek izdētas netālu no barošanās avota. |
 |
Tauriņu olām ir plāns, bet ciets apvalks, kas pasargā no izžūšanas un nelieliem mehāniskiem bojājumiem. Olas tiek izdētas netālu no barošanās avota. |
2. Olas attīstās mātes organismā.
Apaugļotas olas saglabājas mātītes organismā, un embrijs barības vielas iegūst no olas dzeltenuma. Mazuļi izšķiļas, kad ir pilnībā attīstījušies. Tāds attīstīšanās veids raksturīgs, piemēram, dažām zivīm (vairāku sugu haizivis, rajas), dažiem rāpuļiem (parastā odze, glodene, pļavas ķirzaka) un dažiem kukaiņiem (melnais prusaks, blaktis, istabas muša).
Oldzīvdzemdētāji – dzīvnieki, kuriem olas attīstās mātītes ķermenī un mazuļi izšķiļas olu dēšanas brīdī.
3. Embrijs attīstās mātes organismā.
Pēc iekšējās apaugļošanās mazuļi attīstās mātītes organismā - dzemdē (visbiežāk), saņemot barības vielas no mātes asinīm caur placentu. Tas notiek gandrīz visiem zīdītājiem (izņemot oldējējiem), dažām zivīm un dažiem rāpuļiem (pļavas ķirzakai).
Dzīvdzemdētāji – dzīvnieki, kuriem dīgļa embrionālā attīstība noris mātes ķermenī un kuri dzemdē dzīvus mazuļus.
Kopsavilkums par dažādiem iekšējās apaugļošanās veidiem
4. Iekšējās apaugļošanās pielāgotība dzīves videi un dzīvesveidam.
Iekšējā apaugļošanās ir attīstījusies evolūcijas gaitā, kad dzīvnieki pakāpeniski pārgāja uz dzīvi sauszemē. Pirms tam bija tikai ārējā apaugļošanās. Uz sauszemes ārējā apaugļošanās nebija iespējama, jo dzimumšūnas ātri izžūtu un aizietu bojā, tādēļ izveidojās iekšējā apaugļošanās kā pielāgojums, kas nodrošināja pēcnācēju attīstību drošākos apstākļos.
- Sauszemes dzīvniekiem iekšējā apaugļošanās aizsargā dzimumšūnas no izžūšanas, jo tās satiekas mātītes ķermeņa mitrajā vidē.
- Ūdens dzīvniekiem, kuriem ir iekšējā apaugļošanās (piemēram, daļa zivju), tas ļauj nodrošināt lielāku apaugļošanās iespēju, pat ja dzīvnieki nesastopas ilgstoši.
- Daudzām sugām ir specializēti orgāni (piemēram, dzimumloceklis, kopulācijas orgāni kukaiņiem), kas nodrošina efektīvu spermatozoīdu nogādāšanu līdz olšūnām.
-
Vēsos apgabalos (piemēram, Latvijā) pļavas ķirzaka ir kļuvusi par dzīvdzemdētāju – pēcnācēji attīstās mātes ķermenī, jo vēsajā klimatā olas ārpus ķermeņa neattīstītos veiksmīgi. Siltajos apgabalos biežāk sastopamas oludējošas sugas, jo tur olas var veiksmīgi attīstīties ārējā vidē.
5. Iekšējās apaugļošanās priekšrocības.
Iekšējā apaugļošanās ir evolūcijas rezultātā izveidojusies kā pretējs apaugļošanās process ārējai apaugļošanai, tādējādi gūstot priekšrocības dažādās vidēs.
- Apaugļojoties iekšēji, ir lielāka iespēja, ka apaugļošanās notiks, jo spermatozoīdi ir tiešā kontaktā ar olšūnām.
- Paaugstināta aizsardzība pret vides apstākļiem, piemēram, sausumu, temperatūras svārstībām, plēsējiem.
- Mazāks dzimumšūnu zudums salīdzinājumā ar ārējo apaugļošanos.
- Pēcnācēji bieži vien ir labāk aizsargāti attīstības laikā, it īpaši dzīvdzemdētājiem, jo embrijs attīstās mātītes organismā.
6. Iekšējās apaugļošanās trūkumi.
Lai arī iekšējā apaugļošanās ir uzskatāma par evolucionāru uzlabojumu ārējai apaugļošanai, tomēr arī tai ir trūkumi.
- Ir nepieciešams tiešs kontakts starp tēviņu un mātīti, kas var prasīt papildus laiku un enerģiju. Vairošanās brīdis padara arī abus partnerus neaizsargātākus pret plēsējiem.
- Vairojoties ar iekšējo apaugļošanu ir mazāks pēcnācēju skaits nekā sugām ar ārējo apaugļošanos.
- Ilgāka grūsnība vai olu inkubācija, kas var ierobežot mātītes spēju ātri radīt nākamo paaudzi.
- Ir lielāks enerģijas patēriņš pēcnācēju aizsardzībai un attīstībai.