Rentgenstarojums — elektromagnētiskais starojums, kura viļņu garumi ir intervālā no \(0,1\) līdz \(0,01\) (no līdz ).
Rentgenstarojumu atklāja V. Rentgens (1895).
Laboratorijās rentgenstarojumu iegūst ar rentgenlampām.
Lampa sastāv no stikla balona, kurā radīts augsts vakuums, un diviem elektrodiem — katoda un anoda. Starp elektrodiem rada \(10\) ... \(2000\)\(kV\) lielu spriegumu. Sakarsējot katodu, sākas termoelektronu emisija. Spēcīgs elektriskais lauks paātrina elektronus, kas ar lielu ātrumu triecas pret anodu. Tā rezultātā anods izstaro rentgenstarojumu. Pastāv divi rentgenstarojuma rašanās cēloņi:
- anoda materiāls strauji bremzē elektronus;
- elektroni izraisa anoda materiāla atomu iekšējo čaulu elektronu ierosināšanu (pārejot uz neierosināto stāvokli, tiek izstarots rentgenstarojuma fotons).
Nepārtrauktā spektra rentgenstarojuma atkarība no viļņa garuma dažādam rentgenlampai pieliktā sprieguma vērtībām ir attēlota zīmējumā.
Rentgenstarojumu izmanto:
1. Medicīnā (piem., rentgenoterapijā, kā arī orgānu fotografēšanā).
2. Robežsardzes aparatūrā (rentgenotelevīzijas introskopi).
3. Zinātnē (kristālu pētīšanā).
4. Rentgenodefektoskopijā (defektu noteikšana metālu izstrādājumos).
