Tuksnešu virsmas veidojošais materiāls un tā formas.
Tuksnešu virsmas rakstura īpatnības lielā nosaka virsmas iežu sairšanas jeb sadēdēšanas un virsmas materiāla, irdnes erozijas pakāpe.
Irdne ir sairušie ieži, kas klāj kādas teritorijas virsējo kārtu. Parasti to pēc daļiņu lieluma veido māls, smilts, grants, zvirgzdi, oļi, akmeņi, dažāda lieluma atšķēlušies klinšu gabali utt. Jo sīkākas daļiņas jeb iežu frakcija, jo vairāk tā pakļauta erozijas procesiem. Sausā jeb arīdā klimatā galvenā ir temperatūru svārstību jeb fizikālā dēdēšana (sairšana) un vēja erozija. Kalnu rajonos nozīmīgs faktors ir Zemes pievilšanas jeb gravitācijas spēks, kas piekalnēs veido sairušo iežu nobiru konusus.
Tuksnešu daļas pēc to virsmas īpatnībām ir:
- hamādas jeb klinšu, akmeņutuksneši, parasti tie ir piekalnēs vai tuksnešos kā senu kalnu atliekas
- serīri (serīri), regi - sīku akmentiņu, zvirgzdu, oļu virsmas tuksneši
- smilšainas, granšainas virsmas tuksneši - ergi ( parasti Sahāras tuksnesī)
- takiri - māla tuksneši parasti Āzijā
- solončaki, solonci - sāls tuksneši
Tuksnešu virsmu pārveido arī īslaicīgu ūdensteču gultnes. Jāatzīmē, ka vienā tuksnesī dažādās vietās var būt dažāds tā virsmas veidojošo iežu irdnes daļiņu frakcionālais sastāvs. Smilšu tuksnešu virsmas reljefā sastopamas dažāda veida un formas smilšu pauguri, kāpas, kuru izskatu un formu ietekmē dominējošo vēju virzieni, kas piezemes slānī pārvieto gaisā cietās iežu daļiņas, tādējādi erodējot klinšu iežus un piešķirot tiem reizēm interesantas, dabiski radušās formas: akmens sēnes, arkas, dabas skulptūras utt.