4. Mežsaimniecība un zivsaimniecība Latvijā

Mežsaimniecība Latvijā ir nozīmīga tautsaimniecības nozare, kas apvieno ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās funkcijas. Meži, kas sedz vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas, veido būtisku valsts dabas resursu un ekosistēmu pamatu. Tie nodrošina ne tikai koksnes ieguvi un saistīto nozaru attīstību, bet arī sniedz plašu ekosistēmu pakalpojumu klāstu — veicina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, regulē klimatu, uzlabo gaisa kvalitāti un aizsargā augsni un ūdens resursus. Mežsaimniecības ilgtspējīga attīstība Latvijā ir cieši saistīta ar dabas aizsardzību un sabiedrības labklājību, nodrošinot līdzsvaru starp resursu izmantošanu un ekoloģisko stabilitāti.

Šī nozare ir dziļi iesakņojusies Latvijas vēsturē un kultūrā, radot darbavietas un ienākumus, vienlaikus nodrošinot mieru un atpūtu dabas mīļotājiem. No meža iegūtā koksne ir vērtīga izejviela, kas pārtop celtniecības materiālos, mēbelēs, papīrā un pat biodegvielā, sildot mūsu mājas un darbinot rūpniecību.

Tomēr mežsaimniecība nav tikai koksnes ieguve. Tā ir arī rūpes par meža veselību un ilgtspēju, stādot jaunus kokus, kopjot esošos un aizsargājot tos no ugunsgrēkiem, vētrām un kaitēkļiem. Mežsaimnieki rūpējas par to, lai mežs būtu ne tikai produktīvs, bet arī bioloģiski daudzveidīgs, nodrošinot dzīvesvietu dažādām augu un dzīvnieku sugām.

Protams, mežsaimniecība saskaras arī ar izaicinājumiem. Klimata pārmaiņas rada jaunus draudus, piemēram, palielinot meža ugunsgrēku risku un veicinot kaitēkļu izplatību. Ir svarīgi rast līdzsvaru starp ekonomiskajām interesēm un vides aizsardzību, lai saglabātu mežus nākamajām paaudzēm.

 

 

Pēdējo simts gadu laikā Latvijas mežainums ir būtiski pieaudzis. Ja 20. gadsimta sākumā meži klāja aptuveni 20–30 % valsts teritorijas, tad mūsdienās tie aizņem vairāk nekā 52 %. Šo pieaugumu veicināja vairāki faktori — intensīva lauksaimniecības zemju apmežošana, dabas aizsardzības pasākumi, kā arī ilgtspējīgas mežsaimniecības politikas ieviešana. Pēc Otrā pasaules kara notika plaša pamestās lauksaimniecības zemes dabiska aizaugšana ar mežiem, bet kopš 1990. gadiem nozīmīgu lomu spēlēja valsts un privāto mežu atjaunošanas programmas. Rezultātā Latvija šobrīd ir viena no mežiem bagātākajām valstīm Eiropā, un mežu platību palielināšanās pozitīvi ietekmējusi gan oglekļa bilanci, gan bioloģisko daudzveidību.

 

Koksnes krāja ir visu koku tilpums noteiktā meža platībā, ko mēra kubikmetros (m3). Tā ir svarīgs rādītājs mežsaimniecībā, kas ietekmē meža ekosistēmu un ekonomisko vērtību. Krājas apjoms ir atkarīgs no meža platības, koku sugas, vecuma un apsaimniekošanas. Mežsaimnieki regulāri veic meža inventarizāciju, lai novērtētu krāju un plānotu meža apsaimniekošanu.

 

Mežsaimniecība Latvijā ir dinamiska nozare, kas pastāvīgi attīstās, ieviešot jaunas tehnoloģijas un pielāgojoties mainīgajiem apstākļiem. Tā ir nozare, kas apvieno tradīcijas ar inovācijām, rūpes par dabu ar ekonomisko izaugsmi, radot ilgtspējīgu nākotni Latvijas mežiem un to iemītniekiem.

 

Zivsaimniecība Latvijā ir nozare, kas cieši saistīta ar mūsu ģeogrāfisko stāvokli – Baltijas jūras piekrasti un daudzajām upēm un ezeriem. Tā ir nozare ar senām tradīcijām, kas mūsdienās piedzīvo attīstību un modernizāciju, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu pēc zivju produktiem un vienlaikus saglabātu zivju resursus nākamajām paaudzēm.

Latvijas zivsaimniecība ietver divus galvenos virzienus:

Zvejniecība: Tā ir  zivju ieguve gan Baltijas jūrā, gan iekšējos ūdeņos. Jūras zvejnieki dodas jūrā ar zvejas kuģiem, lai iegūtu tādas zivis kā reņģes, brētliņas, mencas un lašus. Savukārt, iekšējo ūdeņu zvejnieki zvejo ezeros un upēs, iegūstot līdakas, asarus, zandartus un citas zivis.

Akvakultūra:  Šī ir zivju audzēšana  kontrolētos apstākļos – dīķos, baseinos vai recirkulācijas sistēmās.  Latvijā audzē  karpas, foreles, stores un citas zivis. Akvakultūra ļauj  nodrošināt  pastāvīgu  zivju  produkcijas  pieejamību  un  samazināt  slodzi  uz  savvaļas  zivju  krājumiem.

Zivsaimniecībai Latvijā ir liela nozīme:

Tomēr zivsaimniecība saskaras arī ar izaicinājumiem.  Pārāk intensīva zvejas  var  izraisīt  zivju  krājumu  pārlieku  izmantošanu  un  apdraudēt  zivju  populācijas.  Svarīgi ir  ievērot  zvejas  kvotas  un  izmantot  selektīvas  zvejas  metodes,  lai  aizsargātu  zivju  resursus.  Arī  klimata  pārmaiņas  un  ūdens  piesārņojums  rada  draudus  zivju  populācijām.

 

Lai nodrošinātu ilgtspējīgu zivsaimniecību Latvijā, ir nepieciešama  cieša  sadarbība  starp  zivsaimniekiem,  zinātniekiem  un  valsts  institūcijām.  Svarīgi ir  investēt  zinātniskajos  pētījumos,  izglītībā  un  jaunās  tehnoloģijās,  lai  veicinātu  nozares  attīstību  un  aizsargātu  zivju  resursus  nākamajām  paaudzēm.

 

• Lasis (Salmo salar) un taimiņš (Salmo trutta trutta) – upju un jūras ekosistēmu atjaunošanai;
• Līdaka (Esox lucius) un zandarts (Sander lucioperca) – plēsīgo zivju populāciju līdzsvarošanai ezeros;
• Karpas (Cyprinus carpio) – dīķsaimniecībās un rekreācijas makšķerēšanas vajadzībām;
• Sīga (Coregonus lavaretus) un nēģis (Lampetra fluviatilis) – retu un komerciāli vērtīgu sugu saglabāšanai.