PIRMĀ SEMESTRA NOSLĒGUMA TESTI
Augsne ir dzīvības pamats uz Zemes, nodrošinot barības vielas augiem un atbalstu ekosistēmām. Tā ir būtiska ne tikai lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā, bet arī mežsaimniecībā, celtniecībā un vides aizsardzībā. Cilvēkam augsne nodrošina gan pārtikas drošību, gan resursus ilgtspējīgai attīstībai.
Augsne- Zemes garozas auglīgā virskārta, kuru kopējā iedarbībā pārveidojis klimats, augu un dzīvnieku organismi, kā arī mehāniskā apstrāde.
Kā veidojas augsne?
Augsnes veidošanās ir lēns un sarežģīts process, kas ilgst tūkstošiem gadu. To ietekmē daudzi faktori.
Vēja, lietus un temperatūras svārstību ietekmē ieži laika gaitā sadalās sīkākās daļiņās. Lietus ūdens iekļūst iežu plaisās, izskalo minerālvielas un pamazām tās pārnes uz leju. Gaiss sadala iežus, oksidē minerālvielas un nodrošina dzīvību augsnē dzīvojošiem organismiem. Augi, baktērijas, sēnes un citi organismi sadala mirušās augu un dzīvnieku atliekas, veidojot humusu – auglīgu augsnes slāni.
Augsnes veidošanās ir ļoti lēns process. Lai izveidotos tikai 2,5 cm biezs augsnes slānis, nepieciešami apmēram 300 gadi.
Laika gaitā augsnē veidojas dažādi slāņi jeb horizonti, kas atšķiras pēc krāsas, sastāva un īpašībām. Augšējais horizonts parasti ir tumšāks un bagātāks ar humusu, bet apakšējie horizonti ir gaišāki un satur vairāk minerālvielu.
| Veidotājfaktori | |
| Izcelsmes ieži | Nosaka minerālvielu sastāvu un augsnes skābumu/bāziskumu. |
| Klimats | Ietekmē organisko vielu sadalīšanos un izskalošanos. |
| Organiskās vielas | Augi un dzīvnieki palīdz veidot humusu, uzlabo auglību. |
| Reljefs | Nosaka ūdens aizplūšanu un eroziju; ietekmē augsnes dziļumu un mitrumu. |
| Laiks | Ilgstoši procesi veido dziļākus slāņus un raksturīgos horizontus. |
| Cilvēka darbība | Apstrāde, mēslošana, apmežošana vai urbanizācija maina augsnes īpašības. |
Podzola veidošanās — augsnes cilmiežu minerālu un organisko vielu noārdīšanās augsnes virsējos horizontos, ieskalošanās un nogulsnēšanās dziļāk.
Latvijā izplatīts augsnes veidošanās process ir podzolēšanās. Tas notiek skābā vidē, kur nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu. Podzolēšanās procesā no augsnes virskārtas izskalojas dzelzs un alumīnija savienojumi, kā arī organiskās vielas, un uzkrājas apakšējos horizontos. Rezultātā veidojas podzolētās augsnes ar raksturīgu pelēkbaltu horizontu (podzolu) zem tumšāka humusa horizonta.
Augsnes apakškārta, kas sastāv no iežu dēdēšanas produktiem un satur maz humusa, tiek saukta par cilmiezi. Cilmiezis var būt dažāds – smilšains, mālains vai akmeņains. Tas ietekmē augsnes ūdens caurlaidību, auglību un piemērotību dažādām augu kultūrām.
Glejošanās ir process, kas notiek augsnē ar pārmērīgu mitrumu un nepietiekamu skābekļa piekļuvi. Šādos apstākļos augsnē esošie mikroorganismi, lai iegūtu nepieciešamo skābekli, sāk reducēt dzelzs un mangāna savienojumus. Tas noved pie raksturīgu zilganpelēku, zaļganu vai rūsganu plankumu un joslu veidošanās augsnes profilā.
Glejošanās process var notikt dažādos augsnes tipos un dziļumos, bet visbiežāk tas novērojams augsnēs ar sliktu ūdens caurlaidību, piemēram, mālainās augsnēs vai augsnēs ar blīvu apakškārtu. Glejošanās var notikt arī vietās, kur gruntsūdeņi atrodas tuvu zemes virsmai.
Glejošanās process var notikt dažādos augsnes tipos un dziļumos, bet visbiežāk tas novērojams augsnēs ar sliktu ūdens caurlaidību, piemēram, mālainās augsnēs vai augsnēs ar blīvu apakškārtu. Glejošanās var notikt arī vietās, kur gruntsūdeņi atrodas tuvu zemes virsmai.
Velēnošanās ir process, kurā augsnes virskārta veido blīvu, sakņu un organisko vielu savītu slāni jeb velēnu. Šis process galvenokārt notiek pļavās, ganībās vai citās vietās, kur ir bagātīgs zālaugu segums un maz traucējumu, piemēram, aršanas vai citu lauksaimniecības darbu.
Augsnes tipi
Starp izplatītākajiem augšņu tipiem Latvijā var minēt podzolaugsnes, glejaugsnes un velēnu karbonātaugsnes. Katram no tiem piemīt savas īpatnības:
Podzolaugsnes: Šīs ir Latvijā visizplatītākās augsnes, kas veidojas mitrā un vēsā klimatā. Podzolēšanās procesā nokrišņi izskalo no augsnes virskārtas dzelzs un alumīnija savienojumus, veidojot raksturīgu pelēkbaltu horizontu - podzolu. Podzolaugsnes ir skābas un ar zemu auglību, tāpēc tām bieži nepieciešama uzlabošana, lai nodrošinātu labu ražu.
Podzolaugšņu tipiem raksturīga minerālvielu izskalošanās un skābuma pakāpe, kas nosaka to iedalījumu:
-
Vāji podzolētās augsnes – izskalošanās ir neliela, organisko un minerālo slāņu atšķirība ir tikai nedaudz izteikta, augsne satur pietiekami daudz barības vielu, tā ir piemērota vieglai lauksaimniecībai.
-
Vidēji podzolētās augsnes – izskalošanās ir pamanāmāka, organisko un pelēko minerālu slāņu robeža skaidri redzama, augsne ir skābāka un mazāk auglīga, tomēr saglabā mērenu lietojamību lauksaimniecībā.
-
Stipri podzolētās augsnes – izskalošanās ir intensīva, augšējais slānis ir ļoti skābs un nabadzīgs barības vielām, minerālvielas koncentrējas dziļākajos horizontos, šāda augsne ir maz piemērota lauksaimniecībai un vairāk raksturīga neapstrādātiem mežiem.
Tipiskais podzols ir skābs, gaišs un nabadzīgs barības vielām. Tas veidojas galvenokārt mūžzaļo un skuju koku mežos, kur intensīvas lietusgāzes izskalo minerālvielas no augšējā slāņa uz dziļākiem horizontiem. Podzols raksturīgs gaiši pelēkai vai pelēcīgi dzeltenai krāsai, bieži ar skaidru organiskā un minerālā slāņa robežu.
Glejaugsnes: Šīs augsnes veidojas vietās ar pārmērīgu mitrumu un nepietiekamu skābekļa piekļuvi. Glejošanās procesā augsnē rodas zilganpelēki vai rūsgani plankumi un joslas. Glejaugsnes ir blīvas, ar sliktu ūdens caurlaidību un zemu auglību. Lai uzlabotu to īpašības, bieži vien nepieciešama meliorācija.
Velēnu karbonātaugsnes: Šīs ir auglīgas augsnes, kas veidojas uz kaļķakmens iežiem. Tās satur daudz kalcija karbonāta, kas neitralizē augsnes skābumu un uzlabo tās struktūru. Velēnu karbonātaugsnes ir piemērotas dažādu kultūru audzēšanai un ir sastopamas galvenokārt Zemgalē un Kurzemē.
Aluviālās augsnes veidojas upju un straumju nogulumu rezultātā, kur ūdens nogādā smilti, mālu un citus minerālus uz ielejām un krastmalām. Tās ir auglīgas, labi drenētas un piemērotas lauksaimniecībai, jo satur daudz barības vielu. Šīs augsnes ir īpaši nozīmīgas pārtikas ražošanā un ainavu veidošanā pie ūdenskrātuvēm.
Purva augsnes ir mitras un organiskām vielām bagātas augsnes, kas veidojas ilgstoši applūstošās vai slikti drenētās teritorijās. Tās satur daudz kūdras, ir skābas un bieži nabadzīgas minerālvielām. Purva augsnes ir svarīgas ekosistēmām, jo uzkrāj oglekli, regulē ūdens līmeni un nodrošina dzīvotnes specifiskiem augiem un dzīvniekiem.
Purvainās augsnes veidojas teritorijās ar pastāvīgu vai periodisku ūdens piesātinājumu, piemēram, purvos un mitros zālājos. Tās ir bagātas ar organisko materiālu, īpaši kūdru, skābas un bieži nabadzīgas minerālvielām. Šīs augsnes ir nozīmīgas ūdens ekosistēmu uzturēšanā, oglekļa uzkrāšanā un specifisku augu un dzīvnieku dzīvotņu nodrošināšanā.
Kultūraugsnes ir augsnes, kuras cilvēks apstrādā un uztur lauksaimniecības vai dārzkopības vajadzībām. Tās ir auglīgas, bagātas ar barības vielām un piemērotas dažādu kultūraugu audzēšanai. Kultūraugsnes nozīme ir būtiska pārtikas ražošanā, dārzkopībā un lauksaimniecības attīstībā.
Augsnes degradācija
Augsne, dzīvības pamats uz Zemes, ir pakļauta pastāvīgām pārmaiņām. Diemžēl ne vienmēr šīs pārmaiņas ir pozitīvas. Dažādu faktoru ietekmē augsne var zaudēt savu auglību un spēju uzturēt dzīvību, un šo procesu sauc par augsnes degradāciju.
Viena no galvenajām augsnes degradācijas izpausmēm ir erozija, kur vēja un ūdens straumes aizskalo augsnes virskārtu. Šī virskārta ir visvērtīgākā, jo satur visvairāk barības vielu augu augšanai. Cita problēma ir piesārņojums, kad augsnē nonāk dažādas kaitīgas vielas, piemēram, rūpniecības atkritumi vai pesticīdi. Tās var saindēt augsni un kaitēt augiem un mikroorganismiem, kas tajā dzīvo. Arī intensīva lauksaimniecība un lopkopība var noplicināt augsni, izsūcot no tās barības vielas. Mežu izciršana atņem augsnei dabisko aizsardzību pret eroziju un samazina organisko vielu piegādi. Savukārt klimata pārmaiņas ar saviem ekstremālajiem laikapstākļiem, piemēram, sausumu un plūdiem, var vēl vairāk pasliktināt situāciju.
Augsnes degradācija rada virkni negatīvu seku. Samazinās lauksaimniecības ražība, jo augiem trūkst barības vielu, un tie nespēj pilnvērtīgi attīstīties. Pasliktinās ūdens kvalitāte, jo piesārņojums no augsnes nonāk gruntsūdeņos un upēs. Palielinās pārtuksnešošanās risks, jo degradēta augsne nespēj noturēt mitrumu un pārvēršas neauglīgā tuksnesī. Visbeidzot, tiek apdraudēta bioloģiskā daudzveidība, jo daudzi augi un dzīvnieki zaudē savu dzīvesvietu.
Augsnes degradāciju var novērst un pat atjaunot tās auglību, veicot meliorāciju. Meliorācija ietver dažādus pasākumus, piemēram, drenāžas ierīkošanu, lai novērstu augsnes pārpurvošanos, apūdeņošanu sausuma periodos, kaļķošanu, lai neitralizētu skābumu, un augsnes ielabošanu ar organiskām vielām un barības elementiem. Svarīgi ir arī kontrolēt eroziju, piemēram, veidojot terases un stādot vēja aizsargstādījumus.
Meliorācija ir būtiska ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstībai un dabas resursu saglabāšanai. Tā palīdz nodrošināt pārtikas drošību un saglabāt auglīgu augsni nākamajām paaudzēm.