Daudzi dzīvnieki savus partnerus izvēlas ar lielu rūpību. Vairošanās atspoguļo dabiskās atlases rezultātus partnera izvēlē.
Lai vairošanās noritētu sekmīgi, ļoti svarīgs elements ir partnera izvēle. Lielākajā daļā sugu mātītes ir izvēlīgākas nekā tēviņi. Būtisks iemesls ir tas, ka lielākoties mātītes iegulda vairāk enerģijas pēcnācēju radīšanā. Turklāt lielākajā daļā sugu mātītes biežāk nodrošina pēcnācēju aprūpi. Mātītes var dot priekšroku noteiktiem tēviņiem dažādu iemeslu dēļ, tostarp "labo gēnu" dēļ, kas nozīmē, ka tēviņam ir īpašības, kas paredz labāku pēcnācēju izdzīvošanu. Piemēram, tēviņi ar sarežģītāku ornamentu vai spilgtāku krāsojumu var tikt vērtēti augstāk un līdz ar to iegūt iespēju pāroties ar kādu konkrētu mātīti. Pāva lielā, krašņā aste parāda, ka viņam ir pieeja pilnvertīgai barībai un viņš veiksmīgi izvairās no plēsējiem, pat būdams tik stipri pamanāms. Šāda atlase dod priekšroku mātītēm izvēlēties tēviņus, kas palielina viņas pēcnācēju panākumu iespējamību.
Riests - periodisks process (bieži vien atkārtojas katru gadu), kura laikā tiek parādīta uzvedība, kas saistīta ar vēlmi veidot pārus un radīt pēcnācējus.
Pāva tēviņš ir ļoti krāšņs, pāva mātīte ir ar neuzkrītošo apspalvojumu
Tēviņi lielākoties ir mazāk izvēlīgi, meklējot vairošanās partneri. Taču novērots, ka tēviņi, kuri būtiski iesaistīti savu pēcnācēju aprūpē, ir tie, kuri arī uzmanīgāk izvēlas partneri. Ja tēviņa ieguldījumi pēcnācējos ir lielāki nekā mātītēm, tad tēviņi kļūst izvēlīgi attiecībā uz savu partneri, un tad laika gaitā mātītēm var attīstīties rotājumi vai krāsojums, kas paaugstina vērtību dzimumatlasē.
Ja mātīte un tēviņš iegulda vienādas rūpes par pēcnācējiem, tad starp dzimumiem bieži ir minimālas atšķirības.
Sarkanrīklītēm ligzdu vij un perē tikai mātīte, bet perēšanas laikā mātīti baro tēviņš
Dzīvnieku vairošanās rituāli ir ļoti dažādi, piemēram, dzērves dejo saskaņoti, izplešot spārnus un palecoties. Dziedātājputni pieaista uzmanību, skandinot sugai raksturīgas riesta dziesmas. Bruņurupuču pāris uzsāks draudzēties, nostājoties viens pret otru un pakustinot galvas no vienas puses uz otru. Truši pirms pārošanās skrien, lec, sacīkstās vai pat cīnās. Tiek uzskatīts, ka tā truši viens otram pierāda, ka ir veseli un spēcīgi.
Riesta laikā briežu tēviņi lieto ragus, lai cīnītos savā starpā
Lai nodrošinātu sugas turpināšanos, ļoti svarīgi vairošanās faktori ir augšanas ātrums jeb cik ātri sugas indivīdi sasniedz briedumu. Faktori, kas to ietekmē, ir barības meklēšanas un medību stratēģijas, kā arī stratēģijas, kas nodrošina aizsardzību. Piemēram, dažas dzīvnieku sugas izmanto īpašu uzvedību, lai brīdinātu savas kopienas locekļus, ka tuvojas plēsēji vai ka tuvumā ir ienaidnieki. Piemēram, prēriju suņi rada īpašus saucienus, lai brīdinātu savas kopienas locekļus, kad plēsēji atrodas tuvumā.
Ļoti nozīmīgs ir vecums, kurā var sākties vairošanās, vairošanās biežums un pēcnācēju piedzimšanas ātrums. Piemēram, bambuss vienu reizi savā dzīves laikā ražo sēklas, tad augs iet bojā. Tas attiecas arī uz daudziem graudiem. Dzīvnieku pasaulē tauriņi un daudzi zirnekļi pārojas, dēj olas un pēc tam mirst. Taču citas augu un dzīvnieku sugas vairojas atkārtoti un ar dažādu biežuma līmeni. Piemēram, cilvēki, govis un žirafes pārojas un vairojas, radot vienu pēcnācēju dzemdībās, retāk vairākus. Turpretī ozoli un ābeles ražo lielu daudzumu ziedus un sēklas un vairojas katru gadu. Ozols var dot vairākus tūkstošus ozolzīļu, bet tikai aptuveni sauja izdīgs, lai izaugtu par stādiem.
Jo vairāk pēcnācēju suga rada noteiktā laika periodā, jo augstāks ir vairošanās līmenis.
Piemēram, mājas peles mātīte var sākt pāroties sešu līdz astoņu nedēļu vecumā un pēc tam radīt vienu metienu ik pēc trim nedēļām. Tādējādi peļu auglība tiek uzskatīta par augstu. Savukārt ziloņu mātīte nesasniedz briedumu līdz desmit - divpadsmit gadu vecumam, ir stāvoklī astoņpadsmit mēnešus un parasti dzemdē vienu mazuli. Ziloņi vairojas ar ātrumu viens pēcnācējs ik pēc četriem gadiem, tādējādi tiek uzskatīts, ka ziloņu auglības līmenis ir zems.