Vārds, ar kuru uzrunā kādu, ir uzruna.
Uzruna ir vārds vokatīvā.
Uzrunu no pārējiem teikuma vārdiem atdala ar komatu.
Piemērs:
Brālīt, es nevaru aizmigt!
Uzruna neatbild ne uz kādu jautājumu, tāpēc par uzrunu lietotais vārds nav teikuma loceklis.
Uzrunas grupa veidojas, ja uzrunai pievieno vienu vai vairākus vārdus, kas uzrunājamo cilvēku vai dzīvnieku raksturo precīzāk.
Piemērs:
Mazais brāli, nāc ātri šurp!
Neej projām, jaukais kaķīt!
Neej projām, jaukais kaķīt!
Es tevi, mīļais draugs, neklausīšu!
Es tevi ļoti gaidīju, manu māmiņ!
Uzrunas grupa veidojas arī tad, ja uzrunātais ir nosaukts vārdā un uzvārdā.
Piemērs:
Kāpēc tu, Jāni Kalniņ, neesi izpildījis mājas darbu?
Iegaumē!
1. Uzruna vai uzrunas grupa var atrasties teikuma sākumā – tad komatu liek aiz tās;
Marta, pacel grāmatu!
Marta, pacel grāmatu!
2. Uzruna vai uzrunas grupa var atrasties teikuma vidū – tad to no abām pusēm atdala ar komatu;
Vai tu, mīļo brālīt, grāmatu izlasīji?
Vai tu, mīļo brālīt, grāmatu izlasīji?
3. Uzruna vai uzrunas grupa var atrasties teikuma beigās – tad komatu liek pirms tās.
Laiks iet gulēt, brālīt!
Laiks iet gulēt, brālīt!
Uzrunu vai uzrunas grupu bieži lieto tiešās runas teikumos.
Piemērs:
Liene atbildēja māmiņai: "Māmiņ, es lasu grāmatu!"
Piemērs:
Māmiņa jautāja: "Vai tu, Lienīt, jau izmācījies?"
Piemērs:
Liene skaļi iesaucās: "Steidzies ātrāk mājās, mīļo māmiņ!"