3. Senās Grieķijas zinātnes mantojums

Senās Grieķijas kultūra ir viena no nozīmīgākajām Eiropas kultūras mantojuma daļām. 

Grieķu pasaulē attīstījās filosofija, zinātne, literatūra, teātris, māksla un arhitektūra. Šie sasniegumi vēlāk ietekmēja romiešus, Eiropas viduslaiku un jauno laiku kultūru, kā arī mūsdienu sabiedrību. 

 

 

Senajā Gireķijā attīstījās filosofija – centieni ar saprāta palīdzību izprast pasauli, cilvēku un sabiedrību. 

Viens no pazīstamākajiem sengrieķu filosofiem bija Sokrāts. Viņš mudināja cilvēkus uzdot jautājumus un pārbaudīt savus priekšstatus. Sokrāta skolnieks Platons rakstīja par valsti taisnīgumu un cilvēka dabu. Savukārt, Aristotelis pētīja ļoti dažādas jomas – filsosofiju, politiku, loģiku, dabu un cilvēku. 

 

Sokrāts pats savas idejas nekad nepierakstīja, tāpēc par viņa dzīvi un uzskatiem galvenokārt zinām no viņa skolnieka Platona un citu darbiem. Sokrāts bieži sarunājās ar cilvēkiem un uzdeva viņiem jautājumus, lai mudinātu pašiem pārbaudīt savus uzskatus. Šadu dialoga veidu mūsdienās saucam par Sokrātisko dialogu. 

 

 

 

Platons dibināja Akadēmiju Atēnās, kas kļuva par nozīmīgu filosofijas un zināšanu centru. 

 

 

Aristotelis bija Platona skolnieks un vēlāk kļuva par Aleksandra Lielā skolotāju. Viņa darbi gadsimtiem ilgi ietekmēja Eiropas un Tuvo Austrumu zinātni un filosofiju. Aristotelis bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kas sistemātiski pētīja dzīvniekus. Viņš aprakstīja vairāk nekā 500 dzīvnieku sugas, balstoties uz saviem novērojumiem un citu cilvēku sniegto informāciju. 

 

Senie grieķi būtiski veicināja matemātikas un citu zinātņu attīstību. Viņi centās dabas parādības izskaidrot, izmantojot novērojumus, loģiku un pierādījumus. 

 

Matemātiķis Eiklīds (ap 300. g. p. m. ē.) apkopoja tā laika ģeometrijas zināšanas darbā Elementi. Viņa ģeometriskās idejas daudzus gadsimtus bija matemātikas mācīšanas pamats un joprojām tiek izmantots skolās. 

 

Arhimēds (ap 287. – 212. g. p. m. ē.) pētīja matemātiku, mehāniku un šķidrumu īpašības. Viņa vārdā nosaukts Arhimēda likums, kas tiek apgūts arī mūsdienu fizikā. 

 

Astronomijā Aristrahs no Samas (ap 310. – 230. g. p. m. ē.) izteica ideju, ka Zeme un citas planētas rinķo ap Sauli. Lai gan viņa uzskats senatnē, netika plaši pieņemts, tas parāda, ka sengrieķu zinātnieki centās izveidot racionālus Visuma skaidrojumus. 

 

Arhimēds pētīja sviras principu un pierādīja, ka ar pieteikami garu sviru iespējams pārvietot ļoti smagus priekšmetus. 

 

Senajā Grieķijā attīstījās arī medicīnas zināšanas. Ārsts Hipokrāts (ap 460. – 370. g. p. m. ē.) uzsvēra pacienta novērošanas un slimības pazīmju rūpīgas izpētes nozīmi. 

 

Viņa piedēvētais Hipokrāta zvērests kļuva par nozīmīgu ārsta profesijas ētikas tradīcijas daļu. Lai gan senās medicīnas zināšnas būtiski atšķiras no mūsdienu medicīnas, grieķu centieni slimības pētīt un ārstēšanu balstīt novērojumos veicināja medicīnas attīstību. 

 

 

Hipokrāts uzskatīja, ka slimības nav dievu sods, bet tām ir dabiski cēloņi, kurus ārsts var mēģināt izprast, novērojot pacientu un viņa ssimpomus. Hipokrāta pieeja bija svarīga tāpēc, ka viņš centās slimības izskaidrot ar dabas cēloņiem, nevis pārdabiskiem spēkiem. 

 

Senās Grieķijas zinātnes matojums nav tikai filosofu darbos vai zinātnes atklājumos. Viens no svarīgākajiem grieķu mantojumiem ir veids, kā viņi centās izprast pasauli – uzdodot jautājumus, vērojot, domājot un meklējot pierādījumus. 

 

Šī tradīcija turpinās arī mūsdienās – zinātnē, izglītībā un ikdienā. Tāpēc svarīgs Senās grieķijas mantojums nav gatavas atbilde, bet drosme uzdot jautājumus.