1. Senā Ēģipte

Senās Ēģiptes civilizācija izveidojās Āfrikas ziemeļaustrumos pie Nīlas upes. Tās pirmsākumi meklējami ap 3150. g. p. m. ē., kad valdnieks Narmers apvienoja Augšēģipti un Lejasēģipti vienā valstī. Šis notikums iezīmēja vienas no pasaules senākajām un ievērojamākajām civilizācijām sākumu. Senā Ēģipte pastāvēja vairāk nekā 3000 gadu, līdz 31. gadā p. m. ē. tā nonāca Romas varā.

 

 

 

Pirmsdinastiju periods (līdz 3150. g. p. m. ē.) — Veidojās pirmās apmetnes un nomi pie Nīlas.

Agrīno dinastiju periods (ap 3150.–2686. g. p. m. ē.) — Faraons Narmers apvieno Augšēģipti un Lejasēģipti vienā valstī.

Senā valsts (ap 2686.–2181.g. p. m. ē.) — Piramīdu celtniecības laiks. Tiek uzceltas Gīzas piramīdas un Sfinksa. Attīstās valsts pārvalde, rakstība. 

 

Vidējā valsts (ap 2055.–1650. g. p. m. ē.) — Atjaunojas valsts vienotība, attīstījās tirdzniecība.

Jaunā valsts (ap 1550.–1070. g. p. m. ē.) — Ēģipte kļūst par lielvalsti. Valda Hatšepsuta, Tutanhamons un Ramzess II.

 

 

Hatšepsuta bija viena no ievērojamākajām Senās Ēģiptes valdniecēm un viena no retajām sievietēm, kas kļuva par faraoni. Viņa pārņēma varu un valdīja vairāk nekā 20 gadus. Tā kā faraonus tradicionāli attēloja kā vīriešus, daudzos mākslas darbos Hatšepsuta redzama ar faraona kroni un mākslīgu bārdu.
Atšķirībā no daudziem citiem faraoniem Hatšepsuta lielu uzmanību pievērsa tirdzniecības attīstībai. Viņas valdīšanas laikā tika organizēta slavenā ekspedīcija uz Puntas zemi (mūsdienu Somālijas teritoriju), no kuras atveda zeltu, garšvielas, ziloņkaulu un eksotiskus augus.

 

Vēlais periods (ap 1070.–332. g. p. m. ē.) — Ēģipte pakāpeniski zaudē varenību un nonāk svešzemju valdnieku pakļautībā. 525. g. p. m. ē. persiešu valdnieks Kambīzs II iekaroja Ēģipti, un tā kļuva par Persijas impērijas provinci. Persiešu valdīšana bija nepopulāra, jo tika palielināti nodokļi un persieši necienīja ēģiptiešu tradīcijas un reliģiju, svētos tempļus. 

Grieķu un romiešu periods (ap 332.–31. g. p. m. ē.) — Pēc Aleksandra Lielā iekarojumiem valda grieķu valdnieki – Ptolemaju dinastija, vēlāk Ēģipti iekaro Roma.

 

 

332. gadā p. m. ē. Ēģipti iekaroja slavenais Maķedonijas valdnieks un karavadonis Aleksandrs Lielais. Ēģiptieši viņu sagaidīja kā atbrīvotāju, jo bija neapmierināti ar persiešu valdīšanu. Pēc Ēģiptes iekarošanas Aleksandrs Lielais lika dibināt Aleksandriju, kas drīz kļuva par vienu no nozīmīgākajiem zinātnes, kultūras un tirdzniecības centriem senajā pasaulē. Pēc Aleksandra Lielā nāves par Ēģiptes valdnieku kļuva viņa karavadonis Ptolemajs I, aizsākot Ptolemaju dinastiju.

Pēdējā Ptolemaju dinastijas valdniece bija Kleopatra VII. Viņa bija gudra un izglītota valdniece, prata vairākas valodas un centās saglabāt Ēģiptes neatkarību. Tomēr pēc Kleopatras un viņas sabiedrotā Marka Antonija sakāves karā pret Romu 31. gadā p. m. ē. Ēģipte zaudēja neatkarību un kļuva par Romas provinci.

 

 

Senajā Ēģiptē bija spēcīga centralizēta valsts pārvalde. Tās priekšgalā atradās faraons, kuru ēģiptieši uzskatīja par dieva iemiesojumu uz zemes. Tāpēc viņam piederēja ļoti plaša vara – viņš organizēja apūdeņošanas darbus, vadīja armiju, pārraudzīja tiesas un reliģiskos rituālus, kā arī lika celt tempļus, pilis un citas valsts celtnes. Šajos darbos galvenokārt piedalījās zemnieki un strādnieki laikā, kad Nīlas palu dēļ laukos nebija iespējams strādāt. Valsts bija sadalīta aptuveni 40 nomos jeb pārvaldes apgabalos, kurus pārvaldīja vietvalži un ierēdņi.

Senajā Ēģiptē attīstījās arī rakstība. Hieroglifus izmantoja, lai pierakstītu nodokļus, mantas uzskaiti, zemes platības un reliģiskos tekstus. Rakstveži bija vieni no nozīmīgākajiem valsts ierēdņiem, jo bez viņiem faraons nevarētu efektīvi pārvaldīt valsti.

 

 

Senās Ēģiptes sabiedrība bija sadalīta vairākās kārtās. Sabiedrības virsotnē atradās faraons, kuru ēģiptieši uzskatīja par dieva pārstāvi uz zemes. Pēc faraona sekoja vezīrs, augstākie ierēdņi, priesteri un augstmaņi, kuri palīdzēja pārvaldīt valsti. Nākamo kārtu veidoja rakstveži, kas pierakstīja nodokļus, likumus un citu svarīgu informāciju. Zemāk atradās amatnieki, kuri izgatavoja ikdienā nepieciešamos priekšmetus un darbarīkus. Vislielāko sabiedrības daļu veidoja zemnieki un strādnieki, kuri audzēja pārtiku, būvēja kanālus, tempļus un citas celtnes, kā arī veica dažādus darbus valsts labā. Sabiedrības zemākajā pakāpē atradās kalpi un vergi.

 

Reliģijai Senajā Ēģiptē bija ļoti nozīmīga loma. Ēģiptieši ticēja daudziem dieviem, piemēram, Saules dievam Ra un pazemes valstības dievam Ozīrisam. Priesteri bija bagāti un ietekmīgi, jo tempļiem piederēja plašas zemes un lieli īpašumi. Lai gan faraonu uzskatīja par augstāko priesteri, ikdienas reliģiskos rituālus tempļos vadīja priesteri.

 

 

 

Senā Ēģipte ir pazīstama arī ar savu iespaidīgo arhitektūru. Jau 3. gadu tūkstotī p. m. ē. tika celtas mastabas (taisnstūrveida kapenes, kurās Senajā Ēģiptē apbedīja augstmaņus) un piramīdas, bet vēlāk tapa arī grandiozi tempļi Karnakā, Luksorā un Abu Simbelā. Šīs celtnes liecina par Ēģiptes bagātību, augsto amatniecības prasmi un spēju organizēt apjomīgus būvdarbus.