2. Vēstures avoti, kādi tie ir un kā tos pēta?

Svarīgi ir atšķirt vēstures avotu no vēstures liecības. Vēstures avots ir jebkura liecība par pagātni (rakstiska, mutiska, lietišķa vai vizuāla), ka tiek izmantota vēstures pētījumos. Savukārt, vēstures liecība ir jebkurš fakts, kas tiek iegūts no avota un palīdz veidot priekšstatu par pagātni. Piemēram, vēstures avots var būt sena vēstules kopija, bet vēstures liecība būs informācija, ko mēs iegūstam no šīs vēstules, piemēram, par cilvēku dzīvi vai sabiedrības uzbūvi konkrētā laikā. Vēstures avoti var būt dažādi, un tos izmanto, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par notikušo. 

 

 

Vēstures avoti var būt dažādi, un tos izmanto, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par notikušo.

 

Lietiskie vēstures avoti – darbarīki, rotaslietas, māla trauki. Šie avoti sniedz daudz informācijas par ikdienas dzīvi, tehnoloģijām un kultūru konkrētā laika periodā. Piemēram, arheologi izmanto senus darbarīkus un rotaslietas, lai uzzinātu, kādas tehnoloģijas izmantoja cilvēki pagātnē, kā viņi strādāja un kādi bija viņu sadzīves priekšmeti. Piemēram, Senās Romas monētas sniedz informāciju par ekonomiku un tirdzniecību. Lielākie riski pētot lietiskos vēstures avotus ir dažādi bojājumi, kas var apgrūtināt avota izpēti – nepareiza izpēte var radīt maldinošus secinājumus.

 

 

Rakstiskie vēstures avoti – dokumenti, vēstules, grāmatas hronikas, dienasgrāmatas. Tie sniedz informāciju par notikumiem, idejām un cilvēkiem. Piemēram, hronikas tiek izmantotas, lai uzzinātu par senajiem kariem un valdnieku darbībām. Hronikas, kuras sarakstītas Latvijas teritorijā viduslaikos palīdz izprast politiskos notikumus un attiecības ar dažādām valstīm, spilgts piemērs būtu Indriķa hronika. Lielākie riski pētot rakstiskos vēstures avotus ir dažādi aizspriedumi un neprecizitātes, ja avots ir sarakstīts ar konkrētu interesi (piemēram, valdnieka labā). 

 

 

Indriķa Livonijas hronika ir vēstures avots, kurš atspoguļo Igaunijas un Latvijas vēsturi viduslaiku Livonijā. Tās autors ir katoļu priesteris Latviešu Indriķis. 

 

Mutiskie vēstures avoti – intervijas, stāsti, teikas, tautasdziesmas. Piemēram, intervijas ar vecākiem cilvēkiem var atklāt informāciju par Otrā pasaules kara sekām vai par dzīvi padomju laikā, palīdzot izprast personīgās sajūtas un pieredzi. Teikas var palīdzēt izprast senās tradīcijas un ticējumus. Risks strādājot ar mutiskajiem vēstures avotiem ir dažādas atmiņu kļūdas un izdomājumi, kas var ietekmēt stāstījuma patiesumu. Dažreiz vēstījums tiek pārmantots un izmainīts paaudžu laikā. 

 

 

Dainu skapis ir lielākā latviešu mutvārdu liecību glabātuve. 

 

Vizuālie vēstures avoti – fotogrāfijas, gleznojumi, zīmējumi, plakāti, kino. Šie avoti ļauj izvērtēt cilvēku izskatu, vidi, notikumus un sociālās attiecības, kas raksturo katru laikmetu. Piemēram, fotogrāfijas no 19. gs. palīdz vēstures pētniecībā atpazīt, kā izskatījās cilvēki un pilsētas, piemēram, industriālās revolūcijas laikā. Gleznojumi sniedz priekšstati par mākslas attīstību un cilvēku dzīvesveidu. Trūkums šādu vēstures avotu pētniecībā būtu tāds, ka mākslinieka izpratne un subjektivitāte attēlos un fotogrāfijās var radīt sagrozītu priekšstatu par notikumiem. 

 

 

Attēls ar Temzas tuneļa izbūve 19. gs. Lielbritānijā liecina par tā laika tehnoloģijām, jaunatklājumiem, sabiedrību un ģērbšanās stilu. 

 

Vēstures avoti palīdz mums izprast cilvēku dzīvi dažādos vēstures posmos, redzot notikumus no dažādiem skatu punktiem. Tomēr katram vēstures avotam ir savi trūkumi un ierobežojumi, tāpēc vēsturnieki bieži izmanto vairākus avotus, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par pagātni. 

 

Piemēram, ja vēsturnieks pēta viduslaiku Eiropu, viņš izmanto rakstiskos vēstures avotus, baznīcas hronikas, lai izprastu tā laika reliģisko ietekmi. Arī arheoloģija palīdzēs atrast lietiskos vēstures avotus, piemēram, ieročus vai rotas lietas, kas stāsta par viduslaiku cilvēku ikdienu sadzīvi. Salīdzinot rakstītos vēstures avots ar arheoloģiskiem atradumiem vēsturnieks var iegūt daudz pilnīgāku skatījumu uz viduslaiku sabiedrības uzbūvi.