Veidojoties ķīmiskajiem savienojumiem, atomi var atdod, pievienot vai kopīgi izmantot elektronu.
Lai raksturotu elektronu sadalījumu ķīmiskajos savienojumos, izmanto oksidēšanas pakāpi.
Oksidēšanas pakāpe ir nosacīts atoma lādiņš ķīmiskajā savienojumā, ko nosaka, pieņemot, ka ķīmiskās saites elektroni pilnībā pieder atomam, kurš tos pievelk spēcīgāk.
Oksidēšanas pakāpe var būt:
|
Pozitīva \((+)\)
|
Atoms ir atdevis elektronus vai nosacīti zaudējis saites elektronus.
|
|
Negatīva \((-)\)
|
Atoms ir pievienojis elektronus vai tam nosacīti pieder saites elektroni.
|
|
Nulle \((0)\)
|
Atomi veido vienkāršu vielu, piemēram, \(Na\), \(O_2\) vai \(H_2\).
|
Kā apzīmē oksidēšanas pakāpi?
Oksidēšanas pakāpi pieraksta virs ķīmiskā elementa simbola, vispirms norādot zīmi (\((+)\) vai \((-)\)), pēc tam skaitli.
Piemēram, nātrija hlorīdā \(NaCl\):
Nātrija atoms atdod vienu ārējā enerģijas līmeņa elektronu, un hlora atoms to pievieno. Veidojas pozitīvs nātrija jons \(Na^+\) un negatīvs hlorīdjons \(Cl^-\).
Vienatoma jonam oksidēšanas pakāpe sakrīt ar jona lādiņu.
Nātrija atoms ir atdevis vienu elektronu, bet hlora atoms to ir pievienojis.
Tāpēc nātrija hlorīdā nātrija oksidēšanas pakāpe ir \(+1\), bet hlora \(−1\).
Kā apzīmē oksidēšanas pakāpi?
Oksidēšanas pakāpi pieraksta virs ķīmiskā elementa simbola, vispirms norādot zīmi (+ vai -), pēc tam skaitli.

Ķīmiskajiem elementiem savienojumos var būt dažādas oksidēšanas pakāpes.
To iespējamās vērtības ir saistītas ar elementa atrašanās vietu ķīmisko elementu periodiskajā tabulā (ĶEPT).
A grupu elementiem pēc grupas numura var noteikt raksturīgās augstākās un zemākās oksidēšanas pakāpes.
Kā nosaka augstāko oksidēšanas pakāpi?
Augstākā oksidēšanas pakāpe ir lielākā pozitīvā oksidēšanas pakāpe, kāda ķīmiskajam elementam iespējama savienojumos.
Lielākajai daļai A grupu elementu augstākā oksidēšanas pakāpe sakrīt ar grupas numuru.
Piemēram:

Izņēmumi ir skābeklis (O) un fluors (F), kuriem augstākā oksidēšanas pakāpe nesakrīt ar grupas numuru.
Kā nosaka zemāko oksidēšanas pakāpi?
Zemākā oksidēšanas pakāpe ir visnegatīvākā oksidēšanas pakāpe, kāda ķīmiskajam elementam iespējama savienojumos.
IV A līdz VII A grupas nemetāliskajiem elementiem zemāko oksidēšanas pakāpi parasti var noteikt, no grupas numura atņemot 8.
Piemērs:
Tev ir jāatrod sēra augstākā un zemākā oksidēšanās pakāpe.
Lai to izdarītu Tev ir jāsameklē ĶEPT elements ar nosaukumu sērs un ķīmisko simbolu S

sērs (S)

Augstākās un zemākās oksidēšanās pakāpes:
|
A grupa
|
Augstākā oksidēšanās pakāpe
|
Zemākā negatīvā oksidēšanās pakāpe
|
|
IA
|
+1
|
—
|
|
IIA
|
+2
|
—
|
|
IIIA
|
+3
|
—
|
|
IVA
|
+4
|
−4
|
|
VA
|
+5
|
−3
|
|
VIA
|
+6
|
−2
|
|
VIIA
|
+7
|
−1
|
Tabulā apkopotas vispārīgās likumsakarības.
Tām ir izņēmumi, un svītriņa nenozīmē, ka visiem attiecīgās grupas elementiem negatīvas oksidēšanas pakāpes nav iespējamas.
Svarīgākie izņēmumi:
-
Fluoram \((F)\) savienojumos oksidēšanas pakāpe vienmēr ir \(−1\).
-
Skābeklim \((O)\) savienojumos oksidēšanas pakāpe parasti ir \(−2\), taču sastopamas arī citas vērtības.
-
Ūdeņradim \((H)\) savienojumos var būt oksidēšanas pakāpe \(+1\) vai \(−1\).
-
Cēlgāzēm hēlijam \((He)\) , neonam \((Ne)\) un argonam \((Ar)\) vienkāršās vielās oksidēšanas pakāpe ir 0.
Elementa atrašanās vieta ĶEPT palīdz noteikt tā iespējamās oksidēšanas pakāpes, taču konkrētā savienojumā oksidēšanas pakāpe ne vienmēr ir augstākā vai zemākā iespējamā.