Morfoloģija ir gramatikas nozare, kas pētī vārdu gramatisko struktūru, vārdu formas un to gramatiskās nozīmes, vārdu pārmaiņu likumus un līdzekļus.
Morfoloģijā parasti iekļauj arī vārddarināšanu. Morfoloģijā aplūko vārdu grupēšanu vārdšķirās.
Pamatskolā kārtīgi tiek apzinātas gan lokāmās, gan nelokāmās vārdšķiras, to gramatiskās kategorijas un locīšanas paradigmas. Vidusskolā iepriekš gūtās zināšanas ir jānostiprina, jāizzina tekstā lietoto vārdšķiru mērķis, atšķirības. Pamatskolas zināšanas par vārdšķirām ir vērtīgs pamats valodas sistēmas izpētē, piemēram, ortogrāfijā, vārddarināšanā vai formveidošanā.
Atkārto un nostiprini zināšanas par visām vārdšķirām: lietvārdu, īpašības vārdu, skaitļa vārdu, vietniekvārdu, apstākļa vārdu, darbības vārdu (arī darbības vārda divdabja formām), saikļiem, prievārdiem, partikulām un izsauksmes vārdiem.
Morfēmika ir morfoloģijas apakšnozare, kurā pēta morfēmas, to struktūru, funkcijas, saistījumu un izkārtojumu.
Vārda uzbūvi veido morfēmas, un katrai valodai ir sava morfēmu sistēma. Latviešu valodā svarīgākā morfēma ir sakne.
Katrai morfēmai ir sava nozīme un funkcija. Pēc nozīmīguma morfēmas iedala galvenajās morfēmas, kas ir sakne, jo bez saknes vārds nevar eksistēt, jo tā izsaka vārda leksisko nozīmi, un palīgmorfēmās jeb afiksos.
Afikss – vārda sastāvdaļa jeb morfēma, ko pievieno saknei vai celmam (atvasinot jaunus vārdus vai veidojot to formas).
Morfēmas var veikt vārddarināšanas un formveidošanas funkciju. Latviešu valodā ir arī morfēmas, kuras veikt abas funkcijas. Vārddarinātāju morfēmas izmanto jaunu vārdu darināšanā, taču formveidotāju morfēmas izsaka gramatiskās nozīmes (piem., skaitli, dzimti, locījumu, laiku) un veido vārdformas.
Piemērs:
Piemēram, lietvārdu sistēmā galotne -a, -e, -is, -s var veikt abas funkcijas. Lietvārds redz+e darināti ar galotni -e, taču vārdos māt-e, avīz-e galotne veic formveidošanas funkciju – tā norāda uz lietvārda dzimtes, skaitļa, locījuma gramatisko nozīmi; tātad no formveidotājas galotnes vārdos māte un avīze varam noteikt, ka tie ir sieviešu dzimtes vienskaitļa lietvārdi nominatīva locījumā.
Vārda sakne ir nepieciešama katram vārdam vai formai, jo tā ir leksiskās nozīmes izteicēja. Vienā vārdā var apvienot arī vairākas saknes, radot salikteņus. Saknē var notikt pozicionālās vai vēsturiskās skaņu pārmaiņas, piemēram, log-s un lodz+iņ-š (vārdu saknes log- un lodz-). Šādus morfēmas variantus sauc par alomorfiem.
Piemērs:
Morfēmas mes- alomorfi var būt met- (metu), mez- (mezdams).
Morfēmas ved- alomorfi var būt ves- (vest), vez- (vezdams), ve- (vešana), vad- (vadīt, vadāt).
Priedēklis jeb prefikss
Priedēklis vārdā atrodas pirms saknes. Latviešu valodā var būt pašcilmes, kuri pamatā ir radušies no prievārdiem (aiz-, uz-, ap- u.c.), un aizgūti (in-, inter-, anti-, ultra-).
Gandrīz visi priedēkļi ir vārddarinātājas morfēmas, vienīgie formveidotāji priedēkļi ir jā- un vis-.
Formveidotāju priedēkli jā- izmanto darbības vārda vajadzības izteiksmes izteikšanai, piemēram, jā-lasa, jā-domā, taču priedēkli vis- izmanto vispārākās pakāpes veidošanai, piemēram, vis-grūtākais, vis-labāk.
Vislabāk priedēkļu vārddarināšanas iespējas atklājas darbības vārdu sistēmā. Atsvaidzini zināšanas par priedēkļu nozīmi, ko mācījies pamatskolā.
Piedēklis jeb sufikss
Piedēklis vārdā vai vārdformā var atrasties tikai aiz saknes, un vienā vārdā var būt vairāki piedēkļi, taču katram ir sava nozīme un funkcija. Tāpat kā saknē, arī piedēkļos var notikt pozicionālās skaņu pārmaiņas, piemēram, skol-niek-s un skol-niec-e.
Formveidotāju piedēkļu skaits ir ierobežots, un tie maina vārda gramatisko nozīmi. Tādi ir īpašības un apstākļa vārdu sistēmā (-āk-) un visplašāk darbības vārda formu veidošanā (-j-, -s-, -am-, -oš-, -t- u.c.)
Vārddarinātāji piedēkļi var darināt jaunus vārdus, kas pieder pie tās pašas vārdšķiras (aven-e un aven-āj-s) vai pieder pie citas vārdšķiras (smaid-s un smaid-īg-s). Vārddarinātāji piedēkļi sevī ietver katrs savu nozīmi.
Priedēklis vārdā atrodas pirms saknes. Latviešu valodā var būt pašcilmes, kuri pamatā ir radušies no prievārdiem (aiz-, uz-, ap- u.c.), un aizgūti (in-, inter-, anti-, ultra-).
Gandrīz visi priedēkļi ir vārddarinātājas morfēmas, vienīgie formveidotāji priedēkļi ir jā- un vis-.
Formveidotāju priedēkli jā- izmanto darbības vārda vajadzības izteiksmes izteikšanai, piemēram, jā-lasa, jā-domā, taču priedēkli vis- izmanto vispārākās pakāpes veidošanai, piemēram, vis-grūtākais, vis-labāk.
Vislabāk priedēkļu vārddarināšanas iespējas atklājas darbības vārdu sistēmā. Atsvaidzini zināšanas par priedēkļu nozīmi, ko mācījies pamatskolā.
Piedēklis jeb sufikss
Piedēklis vārdā vai vārdformā var atrasties tikai aiz saknes, un vienā vārdā var būt vairāki piedēkļi, taču katram ir sava nozīme un funkcija. Tāpat kā saknē, arī piedēkļos var notikt pozicionālās skaņu pārmaiņas, piemēram, skol-niek-s un skol-niec-e.
Formveidotāju piedēkļu skaits ir ierobežots, un tie maina vārda gramatisko nozīmi. Tādi ir īpašības un apstākļa vārdu sistēmā (-āk-) un visplašāk darbības vārda formu veidošanā (-j-, -s-, -am-, -oš-, -t- u.c.)
Vārddarinātāji piedēkļi var darināt jaunus vārdus, kas pieder pie tās pašas vārdšķiras (aven-e un aven-āj-s) vai pieder pie citas vārdšķiras (smaid-s un smaid-īg-s). Vārddarinātāji piedēkļi sevī ietver katrs savu nozīmi.
Piemērs:
Piedēkļiem -iņ-, -īt- piemīt pamazinājuma nozīme (sirsniņa), ar piedēkli -iet- (piemēram, latviete) darina personu nosaukšanai pēc to tautības, uzturēšanās vietas vai citām pazīmēm, bet piedēkļus -tāj-, -niek- izmanto, lai nosauktu profesiju, personu nosaukumus (skolotājs, gaidītājs dzirnavniece, jūrnieks), ierīču nosaukumos (atgaisotājs).
Savienotājmorfēma jeb interfikss
Mēdz būt tādas morfēmas, kurām mūsdienās nav nosakāma nozīme – tās neizsaka nedz kādu atvasināta vārda nozīmi, nedz arī gramatisko nozīmi un veic tikai savienotājfunkciju, piemēram, saul-es-dūr-ien-s, zos‑ul‑ēn‑s, ķer‑st‑ī‑t, nes‑ī‑s‑im.
Mēdz būt tādas morfēmas, kurām mūsdienās nav nosakāma nozīme – tās neizsaka nedz kādu atvasināta vārda nozīmi, nedz arī gramatisko nozīmi un veic tikai savienotājfunkciju, piemēram, saul-es-dūr-ien-s, zos‑ul‑ēn‑s, ķer‑st‑ī‑t, nes‑ī‑s‑im.
Galotne jeb fleksija
Galotne atrodas vārda beigās, to var pievienot tikai tādu vārdu celmiem, kuri spēj mainīt savu formu. Ikvienu konkrētu galotni var pievienot jebkura vārda celmam, ja tas pieder pie attiecīgas formveidošanas vai vārddarināšanas sistēmas, piemēram, visi sieviešu dzimtes lietvārdi, kas pieder pie 4. deklinācijas vienskaitļa akuzatīvā iegūst galotni -u (mās-u, lauv-u). Latviešu valodā galotnes lielākoties izsaka attiecīgajai vārdšķirai raksturīgās gramatiskās nozīmes, piemēram, dzimte, skaitļa, locījuma, persona u.c. nozīmi.
Galotne atrodas vārda beigās, to var pievienot tikai tādu vārdu celmiem, kuri spēj mainīt savu formu. Ikvienu konkrētu galotni var pievienot jebkura vārda celmam, ja tas pieder pie attiecīgas formveidošanas vai vārddarināšanas sistēmas, piemēram, visi sieviešu dzimtes lietvārdi, kas pieder pie 4. deklinācijas vienskaitļa akuzatīvā iegūst galotni -u (mās-u, lauv-u). Latviešu valodā galotnes lielākoties izsaka attiecīgajai vārdšķirai raksturīgās gramatiskās nozīmes, piemēram, dzimte, skaitļa, locījuma, persona u.c. nozīmi.
Tikai dažas galotnes veic arī vārddarinātājas morfēmas funkcijas. Tās ir lietvārdu (‑a, ‑e, ‑is, ‑s), apstākļa vārdu (‑i, ‑u), kārtas skaitļa vārdu (‑ais, ‑ā) un atgriezenisko darbības vārdu (‑ties) vārddarināšanas galotnes, kuras tiek izmantotas jaunas leskiskās nozīmes radīšanā.
Piemērs:
No īpašības vārda ātr-s ar galotni -i tiek darināts apstākļa vārds ātr-i.
No tiešā darbības vārda mazgā-t ar atgriezenisko galotni -ties tiek darināts darbības vārds mazgā-ties.