Vārds ir valodas pamatvienība, taču vārdi kopā veido teikumu. Teikumi palīdz izteikt vienotu domu, ideju, ar teikumiem varam raksturot ārējo un iekšējo pasauli.
Sintakse ir valodniecības apakšnozare, kas pētī vārdu savienojuma, teikuma un teksta gramatisko struktūru un saistīšanas likumības.
Sintaksē galvenā aplūkojamā vienība ir teikums. Teikumu veidošanas materiāls ir vārdi un vārdu savienojumi, iekļauti teikumā tie kļūst par teikuma locekļiem – gramatiski saistītiem vārdiem. Teikuma uzdevums nav nosaukt kādu priekšmetu vai parādību, jo to nosauc vārdi un vārdkopas. Teikums izsaka priekšmetu un parādību attieksmes.
Teikuma gramatiskās uzbūves raksturošanai sintaksē izmanto divus galvenos jēdzienus: vienkāršs teikums un salikts teikums.
Teikumi pēc uzbūves:
- vienkāršs nepaplašināts teikums – teikums, kurā ir tikai teikuma virslocekļi (teikuma priekšmets un izteicējs vai galvenais loceklis).
- vienkāršs paplašināts teikums – teikums, kurā bez teikuma virslocekļiem ir arī citi teikuma locekļi (piemēram, apzīmētājs, pielikums, papildinātājs vai apstāklis).
- salikts sakārtots – teikums, kurā ir divas vai vairākas neatkarīgas daļas.
- salikts pakārtots teikums – teikums, kurā ir viena neatkarīga daļa – virsteikums un viena vai vairākas atkarīgas daļas – palīgteikumi.
- jaukts salikts teikums – teikums, kurā ir vismaz divas neatkarīgas daļas un vismaz viens palīgteikums.
Reizēm izteiksmes spēcināšanai atsevišķi atdala kādu teikuma daļu. Tādā gadījumā veidojas parcelāti, atrautas teikuma daļas.
Piemērs:
Es uzsāku savas turpmākās gaitas. Ar paceltu galvu. Ar platu smaidu.
Izsacījumi ir leksiski nevariējamas vārdformas vai vārdu savienojumi, kuru skaits valodā ir galīgs un ko iespējams dot saraksta veidā.
Izsacījumus visbiežāk veido tādu vārdšķiru vārdi, kas nevar būt teikuma locekļi, – partikulas un izsauksmes vārdi, piemēram, Jā. Nē. Labrīt. Uz veselību! Visu labu! Līdz rītam! Hallo! Ak! Nu?
Tekstā ir iespējami reducējumi, kas ir viena vai vairāku teikuma locekļu izlaidums teikumā. Bieži reducē vienu vai divus teikuma locekļus, taču nereti arī nelielu teikuma daļu. Tiek reducēti strukturāli nozīmīgi, bet informatīvi lieki komponenti. Redukcijas mērķis ir novērst valodas līdzekļu pārdaudzumu.
Piemērs:
Kas ir diletantisms? [Diletentisms ir] Aklums pret kopiespaidu un iemīlēšanās sīkumos. (Z. Skujiņš)
Kvadrātiekavās – reducējums.
Teikumu veido teikuma locekļi. Teikuma loceklis ir patstāvīgs vārds vai vārdu savienojums, kas atrodas teikumā un atbild uz kādu jautājumu. Par teikuma locekli var būt katrs patstāvīgais vārds, kas atrodas teikumā. Pēc nozīmības teikuma locekļus iedala teikuma virslocekļos un palīglocekļos. Teikuma virslocekļi (teikuma priekšmets un izteicējs (vai galvenais loceklis) veido gramatisko centru, bet palīglocekļi veido vienkārša vai salikta teikuma daļas paplašinājumu. Teikuma palīglocekļi ir apzīmētājs, papildinātājs, pielikums, apstāklis, dubultloceklis.
Teikumā ir sintaktiskie sakari, tas ir, sakari starp vārdiem teikumā.
Sintaktisko sakaru veidi:
1. predikatīvais sakars – tas ir teikuma pamatā un veidojas starp teikuma priekšmetu un izteicēju;
Piemērs:
Predikatīvo sakaru veido tikai teikuma priekšmets un izteicējs, tādā veidā izveidojas divkopu teikums. Vienkopas teikumā ir tikai viens gramatiskā centra loceklis – galvenais loceklis.
2. sakārtojuma sintaktiskais sakars – sakars pastāv starp līdzvērtīgām teikuma vienībām;
Piemērs:
Sakārtojuma sintaktiskais sakars izpaužas vārdrindās.
Izremontētā virtuve bija gaiša un saulaina.
3. pakārtojuma sintaktiskais sakars – viens no komponentiem ir neatkarīgs, otrs - atkarīgs.
Piemērs:
Pakārtojuma sintaktiskais sakars realizējas vārdkopās.
Vecāki lepni apsveic savus bērnus.
Vārdkopas: lepni apsveic, apsveic bērnus, savus bērnus.
Sintaksē apskata arī sintaktiskas konstrukcijas teikumā:
- vienlīdzīgus teikuma locekļus (arī saistījumā ar vispārinošo vārdu),
- savrupinājumus un savrupinājuma grupas (tai skaitā arī divdabja teicienus),
- iespraudumus,
- uzrunu un uzrunas grupu,
- paskaidrojošo vārdu grupas.