Valodu klasifikācijas mērķis – sakārtot valodas noteiktās grupās un padarīt daudzveidīgo valodu pasauli vieglāk uztveramu. Valodas var raksturot un grupēt pēc dažādām pazīmēm – radniecības, uzbūves tipa, izplatības, runātāju skaita, lietojuma sfēras, vēsturiskās attīstības, statusa u. c. pazīmēm.
Pastāv četri pazīstamākie klasifikācijas veidi – valodu ģenealoģiskā, tipoloģiskā, areālā (ģeogrāfiskā) un funkcionālā klasifikācija.
Ģenealoģiskā un tipoloģiskā klasifikācija ietver valodu dalījumu pēc iekšējām pazīmēm.
Svarīgi!
Ģenealoģiskā klasifikācija (grieķu genealogia 'raduraksti') – grupēšana pēc valodu līdzības, kas radusies no kopīgas izcelšanās jeb radniecības.
Kopējo valodu priekšteci, no kuras dialektiem cēlušās visas radu valodas, sauc par pirmvalodu jeb pamatvalodu. Pirmvalodu atjaunot pilnībā nav iespējams, bet atsevišķas pirmvalodas formas ir saglabājušās.
Lielākās valodu dalījuma vienības ir saimes. Pavisam izšķir ap 200 radniecīgu valodu saimju. Pazīstamākās valodu saimes ir indoeiropiešu, somugru, tjurku, ķīniešu-tibetiešu, semītu-hamītu u. c. Ir arī saimes, kurās iekļautas tikai atsevišķas valodas, piemēram, basku, japāņu, korejiešu valoda.
Radniecīgo valodu saimes savukārt var sadalīt valodu grupās un apakšgrupās, piemēram, indoeiropiešu valodu saimē var izšķirt slāvu, baltu, ģermāņu, irāņu un citas grupas, slāvu valodu grupā – austrumu, dienvidu un rietumu slāvu apakšgrupas, austrumslāvu apakšgrupā savukārt krievu, ukraiņu un baltkrievu valodas. Tāpat kā valodu saimēm, arī katrai valodu grupai ir sava pamatvaloda. Latviešu un lietuviešu valoda ietilpst baltu valodu grupā, un šo valodu pamatā ir baltu pirmvaloda. Radniecīgas valodas no savas pamatvalodas ir mantojušas kopējus elementus fonētikā, gramatikā un leksikā. Laika gaitā starp radniecīgo valodu grupām ir veidojušies ciešāki kontakti, piemēram, baltu valodām ir ciešākas vēsturiskas saiknes ar slāvu un ģermāņu valodām.
Svarīgi!
Valodu tipoloģiskās klasifikācijas (grieķu typos 'forma', 'paraugs', logos 'mācība') pamatā ir valodu apvienojums pēc valodu uzbūves līdzības neatkarīgi no radniecības. Klasificējot valodas pēc tipiem var izmantot valodām raksturīgās morfoloģiskās, sintaktiskās, fonētiskās un semantiskās pazīmes.
Plašāk pazīstama ir morfoloģiskā klasifikācija, kurā valodas apkopo pēc vārdu uzbūves, formu tipiem, gramatisko nozīmju izteikšanas paņēmieniem un līdzekļiem.
Pēc morfoloģiskajām pazīmēm valodas var dalīt izolējošās (franču isoler – nošķirt) un afiksālās (latīņu affixus – piestiprinātais) valodās.
Izolējošajās valodās vārdu veido viena sastāvdaļa – sakne vai vairākas vienzilbes saknes. Vārdi sakņu valodās nav lokāmi, tāpēc nesatur nekādu gramatisko informāciju. Lai norādītu locījumu, laiku, personas u. c. gramatiskās pazīmes, tiek izmantoti prievārdi, partikulu vārdi, palīgdarbības vārdi. Nozīmes izsaka ar noteiktu vārdu kombināciju teikumā. Svarīga nozīme teikuma satura izpratnē ir vārdu atkārtojumiem, uzsvaram un intonācijai. Pie šīs grupas pieder ķīniešu, vjetnamiešu, birmiešu u. c. valodas.
Afiksālās (latīņu affixus – piestiprinātais) valodās vārdus darina un to gramatiskās formas veido, izmantojot dažādus afiksus (priedēklis, piedēklis, galotne). Tās var iedalīt divās lielākās pamatgrupās – aglutinatīvās (latīņu agglutinare – pielīmēt ) un fleksīvās jeb fūzijas (latīņu fusio, franču fusion – sakušana, saplūšana) valodās.
Fleksīvām valodām raksturīgs daudzveidīgs afiksu (piedēklis, priedēklis, galotne) izmantojums gramatisko formu veidošanā. Gramatisko nozīmju atšķirību izsaka ar afiksu, īpaši galotņu, maiņu. Galotne ietver informāciju par vārda gramatisko funkciju teikumā, piemēram, vai tas ir teikuma priekšmets, apzīmētājs, papildinātājs u. tml. Viena vārda forma var vienlaikus ietvert vairākas gramatiskās kategorijas, piemēram, informāciju par dzimti, skaitli, locījumu. Vārdu darināšanā un formu veidošanā liela nozīme ir līdzskaņu un patskaņu mijai vai izmantojot derivatīvo galotni. Šajās valodās pastāv lokāmas vārdšķiras. Locījumi norāda uz to semantiskajām un sintaktiskajām funkcijām vārdkopā vai teikumā. Latviešu valoda, tāpat kā daudzas citas senākas indoeiropiešu saimes valodas, pieder pie fleksīvajām valodām.
Aglutinatīvām valodām vārda saknei citu aiz cita var pievienot vairākus viennozīmīgus afiksus. Katru afiksu var viegli atpazīt – tam ir viena gramatiskā nozīme un funkcija. Morfēmu savirknējums ir brīvs, robežas starp morfēmām ir skaidri nodalāmas. Saknē nenotiek ne līdzskaņu, ne patskaņu mijas. Pie šīs valodu grupas pieder tjurku, kaukāziešu, somugru, japāņu, korejiešu u. c. valodas.