PIRMĀ SEMESTRA NOSLĒGUMA TESTI
IZLOKŠŅU NIVELĒŠANĀS SAISTĪBĀ AR LITERĀRO VALODU, SARUNVALODU UN CITĀM KONTAKTVALODĀM
Valodas un to paveidi, t. sk. izloksnes laika gaitā mainās. Šo procesu ietekmē daudzi faktori – gan iekšējie, kas saistīti ar valodas struktūras un lietojuma izmaiņām pašas valodas sistēmā, gan ārējie, kas veidojas sabiedrības kontaktu attīstības un saziņas iespēju paplašināšanās rezultātā. Iekšējie pārmaiņu procesi skar visus valodas sistēmas līmeņus: fonētiku, morfoloģiju, vārddarināšanu, sintaksi, leksiku. Savukārt ārēji valodas attīstību ietekmē tās sakari ar citām valodām, valodas prestižs, runātāju lingvistiskā attieksme, valodas apguves, lietojuma un tās pārmantošanas iespējas u. c. faktori.
Mūsdienās novērojama straujāka iedzīvotāju migrācija. Tās rezultātā noteiktās teritorijās mainās vēsturiski tur dzīvojošo kopienu dzīvesveids, vietējās izloksnes zaudē savas unikālās iezīmes un notiek to atšķirību samazināšanās – izlokšņu nivelēšanās. Latvijā noturīgākas izloksnes joprojām saglabājas Latgalē, ko sekmē arī latgaliešu rakstu valodas attīstība. Samērā plaši atsevišķu izlokšņu īpatnības valodas lietotāju runā ir saglabājušās arī Kurzemē. Daudzos citos reģionos izlokšņu parādības iedzīvotāju runā pakāpeniski samazinās.
Izlokšņu nivelēšanos ietekmē oficiālās valodas (standartvalodas) nozīmes paplašināšanās, latviešu valodas izmantojums ikdienas saziņā, plašsaziņas līdzekļos, izglītībā, informācijas tehnoloģijās un citās sabiedriskās dzīves jomās. Izlokšņu lietojums pakāpeniski sašaurinās arī ģimenē, kur jaunākās paaudzes saziņā pārsvarā lieto literāro valodu. Vietējo iedzīvotāju runā ienāk arī citu kontaktvalodu elementi, piemēram, lietuviešu, igauņu, krievu, baltkrievu un šobrīd īpaši strauji angļu valodas leksika, vārddarināšanas modeļi, izrunas īpatnības. Saziņā atspoguļojas arī dažādu sabiedrības grupu valodas īpatnības. Tā veidojas jauns valodas paveids – reģiolekts, kas ietver noteikta reģiona runātāju izloksnes saplūdumu ar literāro valodu, sarunvalodu un citām tuvākajām kontaktvalodām (lietuviešu, igauņu, krievu, baltkrievu valodu dažādos Latvijas pierobežu rajonos), kā arī skaitliski lielajām pasaules valodām – angļu un vācu valodu.
REĢIOLEKTS, SOCIOLEKTS UN PROFESIOLEKTS
Atšķirībā no teritoriālajiem paveidiem, kas norāda uz valodas paveidu ģeogrāfisko izplatību, sociālos valodas paveidus (sociolektus) lieto dažādas sociālās grupas (vecuma, dzimuma, etniskās izcelsmes, profesionālās, interešu u. c.). Sociolektam raksturīgs specifisku valodas līdzekļu (leksikas, frazeoloģijas, vārddarināšanas, gramatikas) izmantojums noteiktu sociālo grupu ietvaros. Nereti dažādu sociālo grupu valodas elementi, īpaši leksiskie, ir raksturīgi visas valsts iedzīvotāju sarunvalodā. Sociolekti un reģiolekti atšķiras no literārās valodas ar brīvāku, mazāk normētu, individualizētu izteiksmes formu un novērojami ikdienas saziņā.
No dažādu sabiedrisko grupu valodas lietojuma paveidiem atsevišķi var izdalīt profesiolektu, kuram raksturīgs specifisks, noteiktai specialitātei (amatam, ārodam) vai nodarbošanās veidam piemērots vārdu un frazeoloģismu lietojums, specifiskas sintaktiskās konstrukcijas un vārddarināšanas modeļi. Daudzi profesionālismi un termini rodas tieši pilsētās, kur ir lielāka ražošanas un administratīvo iestāžu koncentrācija, kā arī nodrošināta speciālistu izglītošana.
Reģiolekts – valodas paveids, kas ietver noteikta reģiona runātāju izlokšņu valodas pazīmes apvienojumā ar literāro valodu, sarunvalodu un citām kontaktvalodām.
Sociolekts – valodas paveids, kuru lieto noteikts sabiedrības slānis vai sociālā grupa.
Profesiolekts – valodas paveids, kuru saziņā lieto noteiktu profesionālo grupu pārstāvji.
Dažādu valodas paveidu mijiedarbība īpaši raksturīga pilsētās, kur koncentrējas lielāks runātāju skaits ar dažādu valodas lietošanas pieredzi.
URBĀNAIS DIALEKTS
Pilsētās, kur saplūst cilvēki no daudziem reģioniem, raksturīgs dažādu valodas slāņu sajaukums. Tomēr tieši lielajās pilsētās cilvēkiem nepieciešams atrast kādu vienojošo saziņas formu – standartvalodu, ap kuru veidojas (un reizēm konfliktē) dažādi valodas varianti.
Pilsētas vide mūsdienās ir daudzvalodīga gan kultūras, gan valodas ziņā. Piemēram, Londonā dzīvo apmēram 270 dažādu tautību cilvēki, kas runā vairāk nekā 250 valodās. Līdzīgi arī Ņujorkā, kur dzīvo vairāk nekā 180 tautību un runā vismaz 200 valodās. Etniskā un valodu daudzveidība rada dažādu valodu un to variantu sajaukšanos, ietekmējot arī kādas vienojošās saziņas valodas (šajās pilsētās angļu valodas) kvalitāti .
Kaut arī Latvijas pilsētās nav raksturīgas plašas dažādu valodu un to variantu lietojuma variācijas, tomēr literārajā valoda un īpaši sarunvalodā ieplūst dažādi reģionālo, sociālo un profesionālo valodas paveidu elementi. Latviešu valodas lietojumā nereti saklausāma arī citu valodu ietekme.
Urbānais dialekts – valodas paveids, kas attīstās blīvāk apdzīvotos apgabalos (parasti pilsētās) un ietver dažādu reģionālo un sociālo valodas paveidu īpatnības. Ja tradicionālā dialektoloģija pievēršas galvenokārt valodas izpētei ārpus pilsētām, tad urbānā dialekta izpēte ir saistīta ar pilsētas valodas īpatnību izzināšanu.
Mūsdienu pilsētnieku runā urbānās iezīmes visvairāk saklausāmas leksikā. Ikdienā latviešu sarunvalodu strauji papildina vārdi, kas saistīti ar dažādu jaunu reāliju rašanos, cilvēku profesionālās darbības paplašināšanos un tehnoloģiju attīstību. Tie pārstāv visas leksiskās grupas – stilistiski ekspresīvo, poētisko, vēsturisko, teritoriālo, sociālo un profesionālo leksiku Nereti tie ir aizguvumi – šobrīd vairumā gadījumu no angļu valodas. Pēdējos gadu desmitos ikdienas runā plaši pazīstami tādi svešvārdi kā dīls, flešmobs, koučings, trends, gadžets, stikeris, draivs, piars, pārtijs, selfijs, laifhaks, nobukot. Kaut arī daudziem aizguvumiem atbilst literārās valodas sinonīmi, sarunvalodā lieto sākotnējo variantu.
Sadzīvē plaši izplatīti ir ir slenga toponīmi jeb neoficiālie vietvārdi – dažādu vietu, ielu, objektu, iestāžu nosaukumi. Piemēram, samērā ierasts žargonizēt dažādus vietvārdus un objektu nosaukumus: Brīvībene 'Brīvības iela', Čakene ‘Aleksandra Čaka iela’, Stabene ‘Stabu iela’; Āģītis ‘Āgenskalns’, Zoļiks ‘Zolitūde’, Maskačka ‘Latgales priekšpilsēta’; Staķiks 'Statoil degvielas uzpildes stacija', Rimčiks (Rimi lielveikals), Lidiņš (Lidl lielveikals), Maķītis, Maķis 'McDonald's restorāns'.
Joprojām sarunvalodā atsevišķu vietu un objektu nosaukumos ietverta ekspresīva nozīme, piemēram, Milda ‘Brīvības piemineklis, kura virsotnē sievietes statuja’, Latgales Māra 'piemineklis "Vienoti Latvijai" Rēzeknē', Gaismas pils ‘Latvijas Nacionālā bibliotēka’, Laimas pulkstenis ‘ielas pulkstenis pilsētas centrā, iecienīta satikšanās vieta’, Stūra māja 'Valsts drošības komitejas ēka padomju okupācijas gados', Dieva Auss 'populāra kafejnīca Rīgā, kas padomju okupācijas gados bija ierīkota pareizticīgo draudzei atsavinātā katedrālē pilsētas centrā, Baltais gulbis 'Daugavpils cietums', Šanhaja 'nesakopta teritorija', hruščovka 'pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā celta māja'.
Urbāno vidi raksturo arī dažādi jaunvārdi un okazionālismi, piemēram, ēstuvju veidi, ēdieni, dzērieni – bulciņotava, kafijotava, picotava, kūkotava, pasēdētava, smalkkrogs, šaslikkrodziņš; čilipica, makēdiens, sneks, fāstfuds, snikers, kopčiks. Ikdienas runā sastopami arī dažādi apvidvārdi un vecvārdi: bode, beķereja, forštate, spīķeris, bānītis, kā arī dažādi fonētiski un morfoloģiski pārveidoti vārdi – psihene 'psihiatriskā slimnīca', ķinis 'kinoteātris', tuptūzis 'cietums', džimbulis, trambulis 'tramvajs'.
Darba vidē gandrīz katrā profesijā tiek lietots profesionālais žargons, piemēram, dampis, vāģis, tačka 'automašīna', dīls 'pārdošana ar starpnieku', federe 'atspere', bruka 'trūce', šlepēt 'vilkt trosē', iestellēt 'ieregulēt', zortēt 'šķirot'.
Pilsētas valodu raksturo arī lingvistiskā ainava, ko veido dažādi rakstveida teksti tās vidē – objektu nosaukumi, uzraksti, raklāmas, norādes, informatīvie plakāti un pat grafiti uz būvju sienām.
Pilsētas valodas īpatnības uzskatāmi atspoguļotas dažādu laikmetu literārajos darbos. Jau 19. gadsimtā vidū latviešu dzejnieki Mārcis Reinbergs un Ernests Dinsbergs dzejojumā “Rīga jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” poētiski apraksta pilsētas dzīvi, izmantojot tam laikam pilsētnieku runā raksturīgus vārdus un piemeklējot mazāk pazīstamiem jēdzieniem jaunus nosaukumus (aizguvumus no vācu valodas vai jaundarinājumus). Dzejojuma autori piedāvā pastaigu pa Rīgas ielām, tēlaini aprakstot pilsētas centru un tās apkaimi, ievērojamas ēkas, parkus, iedzīvotājus, viņu nodarbes, tradīcijas un pat jaunās tehnoloģijas. Darbā pieminētas daudzas tā laika vēsturiskās vietas: rātūzis, rātūze – rātsnams, Domes gaņģis – bijušā Doma klostera krusteja, Mellogalva ēka – Melngalvju nams, Cikadele – citadele, cietoksnis. Plaši aprakstīti Rīgas ielas, rajoni, dažādas iestādes, izklaides vietas: Kopmaņiela – Tirgoņu iela, Zinderiela – Grēcinieku iela, Kanālplacis – laukums ap pilsētas kanālu, naudas bode – banka, naudas andeles vieta, Vāgner’ skunstes dārzs – Vāgnera dārzniecība, bādu mājas – peldētavas Daugavā. Pilsētas kolorītu spilgti raksturo arī tās iedzīvotāji un neparastās lietas un norises pilsētā: kopmaņi – tirgotāji, kroņa vīri – karavīri, ores vāģi – rati preču pārvadāšanai, sprices – ugunsdzēsēju rati, damfkuģi – tvaikoņi, hungerkummers – umurkumurs, tautas svētki u. c. “Rīga jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” ir ne tikai nozīmīgs 19. gadsimta latviešu literatūras piemineklis, bet arī spilgts Rīgas iedzīvotāju dzīves un viņu valodas atspoguļotājs.
Pilsētas dzīve 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā plaši aprakstīta Augusta Deglava romānā "Rīga". Apjomīgajā romānā parādīta dažādo pilsētas sociālo slāņu dzīve, atspoguļotas šo grupu valodas īpatnības. Pilsētā skan daudzas valodas, izloksnes, sociālo un profesionālo grupu žargons, dažādu valodu sajaukumi, birokrātiska ierēdņu un politiķu valoda. Atsevišķos fragmentos sastopamas dažādas izloksnes (Es no suitiem, šis no ventiņiem. Mēs ab iet uz Rīg dārb meklēt.). Vietējie vācieši reizēm cenšās ielauzties latviešu valodā (Faustīne: To putning, kur agar no rīt uzceļ, agar to knābing slauk!), savukārt daudzi latvieši cenšas pārvācoties un apzināti piebarsta savu runu ar vācu valodas vārdiem izteicieniem un gramatiskajām konstrukcijām (Komijs no Kimeļa grāmatu veikala: "Aber tie latvieš to grāmat nepērk nepavisam!" [..] Viss to auflāg (metiena) no 10000 eksemplār, kā no druk nākuš, guļ pie mums iekš bēning ... Mūsu laufjung (izsūtāmais zēns) būs lab ja 50 eksemplār pārdevuš"). Rīdzinieku runās daudz šim laikam pilsētas sadzīvē raksturīgu vārdu: birģeris – 'pilsonis, pilsētnieks', kupcis 'tirgotājs', noščiks 'nesējs', eķipāža 'ekipāža', andele 'tirgošanās', šefte 'darījums', bedovij 'varens, izcils'. Romānā ietvertā personāžu valoda ir interesants valodas izpētes avots ne tikai no vēsturiskā, bet arī mūsdienu skatpunkta, jo daudzi romānā sastopamie vecvārdi, apvidvārdi, žargonismi un aizguvumi saglabājušies arī mūsdienu sarunvalodā.
Pilsētas dzīve un dažādu sociālo un profesionālo grupu valoda plaši atspoguļota arī mūsdienu literatūrā – Z. Daudziņas, L. Kotas, J. Einfelda, P. Bankovska V. Lācīša, D. Rukšānes, A. Manfeldes u. c. autoru prozas darbos.
Pilsētas vidē aizvien lielāku popularitāti iegūst urbānā dzeja. Atšķirībā no pilsētas dzejas aizsācēja Aleksandra Čaka romantizētā pilsētas apraksta mūsdienu urbāna dzeja ir tematiski, formas un valodas ziņā skaudrāka. Pilsētas sabiedrības problēmu un indivīda izjūtu atspoguļojumā nereti daudz eksperimentu ar valodu, dzejas formu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Urbānās dzejas piederību pilsētas videi apliecina arī jauni tās pasniegšanas veidi. Lai tuvinātos lasītājam, aizvien biežāk šāda dzeja izskan publiski neformālā vidē – klubos, kafejnīcās, brīvā dabā. Aizvien lielāku popularitāti iegūst dzejas slami – publiski pasākumi, kuros dzejnieki sacenšas par labāko savu dzejoļu lasījumu. Nereti šādos pasākumos dzejas izpildījums tiek savienots ar citām mākslām – mūziku (reps, hiphops, džezs), teātri, kino, multimediju un vizuālo mākslu.