PIRMĀ SEMESTRA NOSLĒGUMA TESTI
Latviešu valoda vēsturiski izveidojusies no sēļu, zemgaļu, kuršu un latgaļu cilšu valodām, un šo valodu iezīmes līdz pat mūsdienām saglabājušās arī latviešu valodas trīs dialektos – vidus, lībiskajā un augšzemnieku dialektā, kā arī vairāk nekā 500 izloksnēs.
Dialekti un izloksnes ir valodas teritoriālie paveidi.
Valodas paveids – kādā teritorijā, runātāju grupā vai saziņas jomā lietots valodas variants. Atšķirībā no visai tautai kopīga literārās valodas paveida teritoriālie paveidi ir izplatīti mazākās teritorijās, tie atšķiras no oficiālās valodas un tajos ir skaitliski mazāks runātāju skaits. Izšķir vēl arī citus valodas paveidus – literārās valodas, sarunvalodas (mutvārdu runas), sociālo grupu valodas (sociolekta) paveidu, kā arī vairākus funkcionālos valodas (sarunvalodas, lietišķais, zinātnes, publicistikas, daiļliteratūras) paveidus jeb stilus.
Dialekts ir plašākais valodas teritoriālais paveids. Dialektā iekļautas vairākas izloksnes, kas vēsturiski izveidojušās nelielās teritorijās (novados). Dažādu izlokšņu lietojumu vēsturiski noteica iedzīvotāju nošķirtais dzīvesveids un piesaiste kādas muižas vai draudzes teritorijai, kā arī iedzīvotāju apgrūtinātas pārvietošanās iespējas, ko kavēja ceļu trūkums un dabiskie šķēršļi – upes, ezeri, purvi, meži u. c. Tomēr daudzas izloksnes saglabājušas valodas ziņā tuvas iezīmes un tās apvienotas izlokšņu grupās.
Starp dažādiem dialektiem un izloksnēm pastāv atšķirības fonētikā, gramatikā, sintaksē un leksikas lietojumā, taču dialektiem un izloksnēm ir arī daudz kopīgu iezīmju. Dialektu un izlokšņu teritoriālās robežas nav stingri noteiktas. Izloksnēs var izpausties divu dialektu pazīmes, piemēram, starp atsevišķām zemgaliskajām un augšzemnieku izloksnēm, taču var būt arī ievērojamas atšķirības, piemēram, starp Ziemeļkurzemes un Latgales izloksnēm. Daudzas izlokšņu iezīmes īpaši leksikā ir novērojamas arī literārajā valodā.
Latviešu valodas dialekti aptver visu Latvijas teritoriju (sk. Interaktīvo latviešu valodas dialektu karti). Izlokšņu iedalījuma pamatā ir Latvijas administratīvais dalījums, kas bija spēkā pirms Otrā pasaules kara.
Mutvārdos izloksnes un dialekti pastāv līdzās literārajai valodai, taču mūsdienās teritoriālo valodas paveidu lietojums sašaurinās, jo dominē vienots standartvalodas lietojums, notiek izlokšņu nivelēšanās, kā arī mazinās to pārmantojums nākamajās paaudzēs. Dialektu iezīmes mazāk izteiktas ir lielāku pilsētu teritorijās, kur saplūst runātāji no dažādiem reģioniem un pārsvarā tiek lietota dominējošā valoda un specifisks dažādu valodas variantu sajaukums.
Latviešu valodas izlokšņu piemērus var noklausīties šeit: Dialekti
Vēsturiskie, sociālie, politiskie un kultūras apstākļi noteica, ka latviešu literārā valodas pamatā ir vidus dialekts. Šajā dialektā ir mazāk no latviešu literārās valodas atšķirīgu fonētisko, morfoloģisko un leksisko parādību nekā citos dialektos.
Svarīgi!
Vidus dialektu veido trīs izlokšņu grupas:
- Vidzemes izloksnes,
- zemgaliskās izloksnes,
- kursiskās izloksnes.
Vidzemes izloksnes veidojušās uz rietumlatgaļu dialekta un zemgaļu cilts valodas pamata. Vidus dialekta Vidzemes izloksnēs runā, sākot no Mazsalacas ziemeļrietumos virzienā uz Siguldu un Rīgu, kā arī ap Cēsīm, Valmieru, Smilteni.
Zemgaliskās izloksnes veidojušās uz zemgaļu cilts valodas pamata. Vidus dialekta zemgaliskajās izloksnes ir izplatītas Zemgales līdzenumā. Šo izlokšņu pazīmes ir sastopamas arī Dienvidkurzemē – Bārtā, Gramzdā, Kalētos, Nīcā.
Kursiskās izloksnes radušās uz kuršu cilts valodas pamata, un tās izplatītas Dienvidkurzemē līdz Kuldīgai un nelielā teritorijā Zemgales ziemeļrietumos.
Interaktīvajā latviešu valodas dialektu kartē vidus dialekta zemgaliskās izloksnes tiek sīkāk iedalītas arī pēc specifiskas izrunas parādības – anaptikses. To raksturo patskaņa iespraudums starp līdzskaņiem atsevišķos vārdos, piemēram, darᵃbs, zarᵃs, dᵃraugs, zir ͤ ņi, pirᵃkt.
Dažas raksturīgākās vidus dialekta izlokšņu pazīmes:
- daļā vidus izlokšņu (Vidzemē un dažās Zemgales izloksnēs) ir saglabājušās trīs intonācijas – stiepto, lauzto un krītošo intonāciju;
- vidus dialekta izloksnēs raksturīga līdzskaņu ln asimilācija par ll: me̹lls 'melns', ve̹lls 'velns', villa 'vilna';
- vidzemes vidus dialektā deminutīvu izskaņas vīriešu dzimtē: -īts (nom. kalnīc, ģen. kalnīna), sieviešu dzimtē -īna (tacīna, mājīna);
- daļā zemgalisko izlokšņu sastop anaptiksi – īsā patskaņa iespraudums aiz līdzskaņa r un l (darᵃbs, malᵃka, zir ͤ ņi);
- zemgaliskajās izloksnēs priedēklis ūz- (ūzkapt), arī prievārds ūz (ūz kalna);
- zemgaliskajās izloksnēs deminutīvi ar izskaņu -elis, -ele (roķele, maišelis);
- zemgaliskajām izloksnēm vairāk nekā kursiskajām izloksnēm raksturīgi arī priedēkļi āz-, ūz-: āznest 'aiznest', āzvakar 'aizvakar', āzmiersu 'aizmirsu', ūzdāvināt 'uzdāvināt', ūziet 'uziet';
- kursiskajās izloksnēs līdzskaņu v un b priekšā saglabāta u-skaņa: zuve 'zivs', dubens 'dibens';
- kursiskajās izloksnēs skaņu savienojumi -ar- un -er- pārvērsti par -ār- un -ēr-: dārbs 'darbs', dzērt 'dzert';
- kursiskajās izloksnēs saglabāts mīkstais ŗ: kaŗupis 'krupis', jūŗa 'jūra', dzēŗu 'dzeru';
- kursiskajās izloksnēs aiz līdzskaņiem l un r zudis v: cilēks 'cilvēks', dzēre 'dzērve', gāla 'galva'.
Plašāk par vidus dialektu sk. Latviešu valodas vidus dialekts
Svarīgi!
Lībisko dialektu veido divas izlokšņu grupas:
- Kurzemes jeb tāmnieku izloksnes,
- Vidzemes lībiskās izloksnes.
Kurzemes izloksnes radušās, krustojoties Kurzemes lībiešu valodai un kuršu valodai. Tās ir izplatītas Kurzemes ziemeļdaļā ap Kandavu, Talsiem, Ventspili, Dundagu.
Vidzemes izloksnes izveidojās, krustojoties Vidzemes lībiešu valodai un Vidzemes vidienes izloksnēm. Vidzemes lībiskās izloksnēs runā Vidzemes rietumos – ap Ainažiem, Aloju, Salacgrīvu, Limbažiem, Saulkrastiem, Skulti.
Lībiskā dialekta izloksnēm ir daudz atšķirību no citu dialektu izloksnēm. Ņemot vērā šajās teritorijās runāto izlokšņu vēsturisko attīstību un ģeogrāfisko novietojumu, abas dialekta grupas mantojušas daudzas lībiešu valodas pazīmes.
Dažas raksturīgākās lībiskā dialekta izlokšņu pazīmes:
- izloksnēs ir divas pamatintonācijas – stieptā un lauztā intonācija;
-
zuduši gala zilbju īsie patskaņi: māt 'māte', kāz 'kaza', up 'upe', rūnt 'runāt', sak 'saka', lāb 'labi';
-
divskanis au pārveidots par divskani ou: soul 'saule', rouš 'rauši', doudz 'daudz';
-
garais patskanis ē pārveidots par divskani ei: peic 'pēc', bleids 'blēdis';
-
darbības vārda vienskaitļa un daudzskaitļa 1. un 2. personā lieto 3. personas formu: es, tu, mēs, jūs iet/gāj/ies;
-
netiek šķirta vīriešu un sieviešu dzimte. Vīriešu dzimti lieto sieviešu dzimtes vietā: mātam 'mātei', cukim 'cūkām';
-
vietniekvārdu viņš Kurzemes lībiskajā izloksnē izrunā viš, bet Vidzemes lībiskajā izloksnē viņč;
-
Kurzemes izloksnēm raksturīgs patskaņu a, e, i, u pagarinājums vai patskaņu i, u pārveidojums par divskaņiem ie, uo, ja tie atrodas vienā zilbē ar līdzskani r: dārbs 'darbs', dzē̹rt 'dzert', zīrgs, ziergs 'zirgs';
-
izplatīts platā patskaņa e̹, ē̹ lietojums šaurā e, ē vietā: ce̹lt 'celt', ē̹st 'ēst', svē̹dien 'svētdien'.Plašāk par lībisko dialektu sk. Latviešu valodas lībiskais dialekts
Svarīgi!
Augšzemnieku dialektu veido divas izlokšņu grupas:
- latgaliskās izloksnes,
- sēliskās izloksnes.
Latgaliskās izloksnes veidojušās uz austrumlatgaļu cilts valodas pamata. Tajās runā Latgalē un Vidzemes ziemeļaustrumos ap Alūksni un Gulbeni.
Sēliskajās izloksnes veidojušās uz sēļu cilts valodas pamata, ietekmējoties arī no austrumlatgaļu valodas. Tās ir izplatītas Zemgales austrumos (Sēlijā) un Vidzemes dienvidaustrumos.
Gan lībiskajās, gan augšzemnieku izloksnēs nodalītas dziļās un nedziļās izloksnes. Dziļās izloksnes norāda uz senākām, no literārās valodas atšķirīgākām izloksnēm. Nedziļās izloksnes ir mūsdienīgākas, un tām raksturīga lielāka tuvība ar literāro valodu. Augšzemnieku dialektā ir visvairāk atšķirību gan no literārās valodas, gan vidus un lībiskā dialekta.
Dažas raksturīgākās augšzemnieku dialekta izlokšņu pazīmes:
- sēliskajām izloksnēm raksturīgas divas pamatintonācijas – krītošā un kāpjošā vai kāpjoši krītošā (nàkt, graúdus);
- latgaliskajām izloksnēm raksturīgas divas pamatintonācijas – krītošā un lauztā (màsa 'māsa', dâls ‘dēls’);
- lielākajā daļā augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu sastopama mīkstāka līdzskaņu izruna – palatalizācija;
- divskanis ie pārveidots par ī: sīva 'sieva', dīna 'diena', vīns 'viens';
- divskanis uo pārveidots par ū: rūka 'roka', dūms 'doma';
- patskanis a pārveidots par o: mola 'mala', vosora 'vasara';
- platais patskanis e̹, ē̹ pārveidots par ā: dāls 'dēls', bārns 'bērns';
-
atsevišķās izloksnēs garais patskanis ē pārveidots par ie: kliets 'klēts', viejs 'vējš';
-
patskanis ū pārveidots par iu, yu, eu, ou: jiura 'jūra', cyuka 'cūka', doumi 'dūmi', leupa 'lūpa';
-
gala zilbē zudis i, ja aiz tā seko s: bruoļs 'brālis', latvīts 'latvietis';
-
mainās lietvārda deklinācija: als 'alus', męds 'mędus'.
Plašāk par lībisko dialektu sk. Latviešu valodas augšzemnieku dialekts
Tā kā izloksnēs nepastāv rakstu valodas forma, pētniecībā to pierakstam līdzīgi kā izrunas atveidojumam svešvalodās lieto īpašu rakstības veidu – fonētisko transkripciju. Tās pamatā ir latīņu valodas alfabēta zīmes, papildus izmantojot vēl citus skaņu apzīmējumus.
Fonētiskā transkripcija – izrunas apzīmējums, izmantojot pieraksta sistēmu ar īpašām zīmēm, kas ļauj iespējami precīzi atspoguļot izrunu.
Vienkāršākā fonētiskajā transkripcijā var izmantot skaņu pamatapzīmējumus, bet dziļākā transkripcijā izmanto dažādas specifiskas zīmes, piemēram, norādot zilbes intonāciju, patskaņu saīsināšanos, zilbes robežu. Intonāciju apzīmēšanai izmanto cirkumfleksu stieptās zilbes intonācijas apzīmēšanai (~), jumtiņu – lauztās zilbes intonācijas apzīmēšanai (^), gravi – krītošās zilbes intonācijas apzīmēšanai (`), akūtu – kāpjošās zilbes intonācijas apzīmēšanai (´). Dažādas specifiskas zīmes lieto patskaņu, divskaņu un līdzskaņu apzīmēšanai. Izšķir lokālās transkripcijas sistēmas, piemēram, latviešu tradicionālo transkripcijas sistēmu jeb latviešu valodas fonētisko alfabētu (LFA) un starptautisko transkripcijas sistēmu, kura balstās uz starptautisko fonētisko alfabētu (SFA).
Transkribējot izlokšņu mutvārdu runu rakstu formā, iespējams iegūt materiālu, kuru var izmantot dziļākos dialektoloģijas un citu tai radniecīgu nozaru pētījumos.
Svarīgi!
Izloksnes un dialektu pēta valodniecības apakšnozare – dialektoloģija.
Dialektu un izlokšņu izpēte dod iespēju dziļāk izzināt dažādas to lingvistiskās iezīmes, attīstības vēsturi un mūsdienu lietojumu, valodas variantu mijiedarbību un to ietekmi uz literāro valodu, kā arī sistematizēt, aprakstīt un saglabāt vismaz pierakstos izzūdošos dialektus un izloksnes. Izlokšņu sistematizēšanas process ietver vārdnīcu, karšu, atlantu, skaņu ierakstu un valodas korpusu izveidi.
Latviešu valodas dialektu pētniecība aizsākās 19. gadsimta beigās ar vācu izcelsmes valodnieku Adalberta Becenbergera un mācītājs Augusta Bīlenšteina darbību šajā jomā. Līdz pat mūsdienām paveikts milzīgs darbs izlokšņu izpētē, to klasificēšanā un izlokšņu valodas īpatnību aprakstīšanā. Izlokšņu izpētes un saglabāšanas uzdevumi iekļauti Valsts valodas politikas pamatnostādnēs, paredzot jaunu izlokšņu, vietvārdu datu (interviju, tekstu ierakstu) vākšanu, reģistrēšanu un izpēti, kā arī esošo izlokšņu un vietvārdu datu inventarizāciju.
Izlokšņu valoda un tās elementi tiek izmantoti publicistikā un dažādās mākslas jomās, īpaši daiļliteratūrā. Samērā plaši latviešu lasītājiem pieejami daiļdarbi latgaliešu valodā (sk. Latgaliešu literatūra), tomēr ir arī publikācijas, kuras aptver citus dialektus un izloksnes. Piemēram, Inetas Stadgales dzejas un dzejprozas krājuma "Gaismēnai austote" rakstīti Rucavas izloksnē. Lībiskās izloksnes valoda izmantota Anitas Emses atmiņu grāmatā "Ceļš". Kurzemes rietumos dzīvojošo suitu izloksnē publicēts autoru kolektīva stāstu krājums ''Suit stāst". Latviešu valodā iznākuši somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejoļu krājumi "Kad gos smei", "Piec ait kalns", "Soul. Burkans. Undens", "Paņēmi manu sirdi no plaukta", kas sarakstīti dienvidrietumu somu valodas dialektā. Tos atdzejojis Guntars Godiņš, izmantojot Vidzemes lībisko dialektu. Sēlisko izlokšņu valodas elementi atrodami latviešu literatūras klasiķu Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Akuratera, Aleksandra Grīna un Jāņa Grīna literārajos darbos.