Džini indekss dažādās pasaules valstīs.
Džini indekss rāda, cik vienlīdzīgi valstī sadalīti materiālie labumi. To aprēķina, nosakot, par cik procentiem ir neatbilstība starp noteiktas iedzīvotāju grupas īpatsvaru un šīs grupas ienākumu īpatsvaru kopējā patēriņā.
Džini indeksa vērtība var mainīties no 0 (absolūta vienlīdzība) līdz 100 % (absolūta nevienlīdzība).
Jo lielāks Džini indekss (reizēm koeficients), jo valstī lielāka sociālā nevienlīdzība starp dažādām iedzīvotāju sociālām grupām. Džini indekss netieši norāda, cik lielā mērā vienlīdzīgi vai nevienlīdzīgi tiek sadalīti arī par dabas resursiem iegūtie naudas līdzekļi. Tas nozīmē, ka ne vienmēr ar dabas resursiem bagāta valsts ir arī attīstīta valsts. Sevišķi, tas attiecas uz Āfrikas reģiona valstīm, kur resursiem salīdzinoši bagātas valstis ir ar zemu vai vidēju attīstības līmeni pēc TAI, ar atpalikušu, mononozaru, monokultūru saimniecības struktūru. To var izskaidrot ar šeit ne pārāk demokrātiskām valsts pārvaldes struktūrām un metodēm, kur lielu nozīmi ir ieguvušas dažādu grupēju, cilšu, klanu savstarpējās intereses un nesaskaņas, korupcija. Jāatzīmē, ka lielākā daļa Āfrikas un arī daudzu citu reģionu valstis, lai gan oficiāli vairs nav kolonijas, tomēr ekonomiski joprojām ir cieši saistītas ar bijušām metropoļu un lielajām transnacionālajām korporācijām, kurās dominē savas korporatīvās intereses. Bet pat ASV un Eiropas korporācijas daudzviet jau ir izspiestas no vecajiem kolonizācijas rajoniem. Pēdējos gadu desmitos ir noticis Ķīnas uzņēmumu hegemonistiskais, ekonomiskais iebrukums un ekspluatācija citu valstu dabas resursu ieguves rajonos, sevišķi tas aktīvi ir noticis Āfrikas un DA Āzijas reģiona valstīs. Izvedot, eksportējot uz citām valstīm savus dabas resursus, izejvielas, sevišķi iegūstošajā jeb kalnrūpniecībā un ievedot, importējot gatavo produkciju, netiek sekmēta valsts attīstība, vēl jo vairāk apstākļos, kad demokrātijas trūkuma apstākļos valda netaisnīga iegūto labumu sadales sistēma dažādu valsts sociālo grupu un slāņu starpā. Izejvielas vienmēr kopumā ir lētākas nekā no tām saražotā gatavā produkcija, kurai klāt nākusi apstrādes procesā pievienotā vērtībā. Tāpēc, lai valsts ekonomiski izmantotu savus dabas resursus un celtu savu attīstības līmeni, jācenšas pēc iespējas vairāk uz vietas izejvielas pāstrādāt gatavā produkcijā vai vismaz pusfabrikātos (daļēji pārstrādātā produkcijā). Tas nozīmē attīstīt ne tikai ekonomikas primāro jeb ieguves sektoru, bet arī sekundāro jeb pārstrādes sektoru, kura attīstībā ārzemju korporācijas nav sevišķi ieinteresētas, ja nu ir kādi citi tam veicinoši apstākļi, piemēram, mazākas vides tīrības prasības, lētāks darbaspēks u.c. Jāatzīmē, ka Āfrikas valstu lielie cilvēkresursi un ļoti lētās darbaspēka izmaksas jau nopietni konkurē ar A, DA, D - Āzijas valstu darbaspēka izmaksām, kuras līdz pat šim laikam tika uzskatītas par mazām un ekonomiski ļoti izdevīgām.
Ar pasaules valstu karti vari iepazīties šeit: https://www.geoguessr.com/seterra/lv