Valoda ir viens no nozīmīgākajiem kultūras izpausmes un pārneses elementiem, kas vieno vai atdala kultūras reģionus vienu no otra. Pēc valodu izcelsmes un radniecības pakāpes valodas apvienojas valodu saimēs un grupās.
Valodu saime apvieno valodas, kas cēlušās no vienas pirmvalodas dialektiem, tiem laika gaitā attīstoties pat patstāvīgām valdām.
Valodu grupa ir valodu saimes tuvāk radniecīgo valodu kopa, kas attīstījusies, saimes pirmvalodai sašķeļoties.
Galvenās valodu saimes pasaulē ir indoeiropiešu, ķīniešu-tibetiešu (sinotibetiešu), Nigēras-Kongo, semītu-hamītu (afroaziātu), austronēziešu, dravīdu, altajiešu, austroaziātu un Urālu valodu saimes, kā arī citas.
Arābi, ebreji un berberi pieder semītu-hamītu valodu saimei; somi, igauņi, ungāri, karēļi un lībieši pieder Urālu valodu saimei; ķīnieši un birmieši – sinotibetiešu valodu saimei, savukārt turki, kazahi, mongoļi, uiguri, uzbeki, turkmēņi un kirgīzi – altajiešu valodu saimei. Daudzas Centrālo redzējumu un Aizsahāras tautas un ciltis pieder plašajai Nigēras-Kongo valodu saimei. Pasaulē ir tautas, kuru valoda ir tik unikāla, ka nav pieskaitāma nevienai zināmajai saimei (tās sauc par izolētajām valodām). Tādas ir, piemēram, basku, japāņu un korejiešu, kā arī daudzas Amerikas indiāņu valodas. Kolonizācijas rezultātā pasaulē plaši izplatījušās indoeiropiešu saimes valodas
Pasaules tautas un to valodas ir iespējams apskatīties šajā kartē.
| Indoeiropiešu valodu saimes galvenās grupas | Atzari | grupā ietilpstošās tautu valodas |
| Ģermāņu grupa |
vācieši, zviedri
norvēģi, dāņi
nīderlandieši
austrieši,
vācšveicieši
angloamerikāņi
anglokanādieši
angloaustrālieši
jaunzēlandieši
|
|
| Baltu grupa |
lietuvieši
latvieši
prūši (izmiruši 16.gs.)
|
|
| Slāvu grupa | rietumslāvi | poļi, čehi, slovāki, sorbi, |
| austrumslāvi | krievi, ukraiņi, baltkrievi | |
| dienvidslāvi |
slovēņi, serbi,
bosnieši, horvāti, maķedonieši, melnkalnieši, bulgāri
|
|
| Romāņu grupa |
|
spāņi, itāļi,
franči, frankokanādieši portugāļi, rumāņi, moldāvi,
brazīlieši,
meksikāņi,
argentīnieši,
kolumbieši,
venecuēlieši,
čīlieši u.c.
|
| Citas grupas | baski, grieķi, ķelti u.c. |
Vēsturiski vislielāko pavērsienu valodu attīstībā radīja Eiropas lielvaru īstenotā kolonizācija, kas tādām indoeiropiešu valodām kā spāņu, angļu un franču ļāva kļūt par dominējošām citos kontinentos. Arī mūsdienās valstu īstenotā politiskā vara, centralizēta izglītības sistēma vai asimilācijas procesi spēj mērķtiecīgi stiprināt vienu oficiālo valodu, vienlaikus novājinot vietējo mazākumtautību valodas.
Līdztekus politikai milzīga loma ir demogrāfijai un cilvēku migrācijai, kas globālajā pasaulē pārvieto veselas runātāju kopienas un lielpilsētās veido unikālas valodu salas jeb diasporas. Reģionos ar augstu dabisko pieaugumu, piemēram, Subsahāras Āfrikā, vietējo valodu runātāju skaits strauji aug, pat ja tās nav starptautiski populāras. Savukārt mūsdienu globalizācija un ekonomiskie procesi spiež cilvēkus izvēlēties spēcīgāko valstu valodas, lai iekļautos starptautiskajā biznesā, zinātnē un tirdzniecībā. Šī iemesla dēļ angļu valoda šobrīd stabili pilda globālās saziņas valodas jeb lingua franca lomu visā pasaulē.
Digitālie mediji, internets un sociālie tīkli darbojas kā papildu katalizators, jo lielākā daļa satura tiek radīta dažās lielajās valodās, radot spiedienu uz mazākām valodām un ieviešot tajās jaunus aizguvumus. Tikmēr fiziskā ģeogrāfija, piemēram, kalnu grēdas vai biezi tropu meži, vēsturiski ir darbojusies kā barjera, kas izolācijā pasargāja unikālu valodu daudzveidību. Tomēr, mazinoties dabas šķēršļiem un ienākot modernajai infrastruktūrai, pasaulē šobrīd vērojama izteikta valodu polarizācija. Kamēr dažas "supervalodas" turpina strauji paplašināt savu ietekmi, simtiem mazo un pamatiedzīvotāju valodu ik gadu zaudē pēdējos runātājus un atrodas uz izmiršanas sliekšņa.
Līdztekus politikai milzīga loma ir demogrāfijai un cilvēku migrācijai, kas globālajā pasaulē pārvieto veselas runātāju kopienas un lielpilsētās veido unikālas valodu salas jeb diasporas. Reģionos ar augstu dabisko pieaugumu, piemēram, Subsahāras Āfrikā, vietējo valodu runātāju skaits strauji aug, pat ja tās nav starptautiski populāras. Savukārt mūsdienu globalizācija un ekonomiskie procesi spiež cilvēkus izvēlēties spēcīgāko valstu valodas, lai iekļautos starptautiskajā biznesā, zinātnē un tirdzniecībā. Šī iemesla dēļ angļu valoda šobrīd stabili pilda globālās saziņas valodas jeb lingua franca lomu visā pasaulē.
Digitālie mediji, internets un sociālie tīkli darbojas kā papildu katalizators, jo lielākā daļa satura tiek radīta dažās lielajās valodās, radot spiedienu uz mazākām valodām un ieviešot tajās jaunus aizguvumus. Tikmēr fiziskā ģeogrāfija, piemēram, kalnu grēdas vai biezi tropu meži, vēsturiski ir darbojusies kā barjera, kas izolācijā pasargāja unikālu valodu daudzveidību. Tomēr, mazinoties dabas šķēršļiem un ienākot modernajai infrastruktūrai, pasaulē šobrīd vērojama izteikta valodu polarizācija. Kamēr dažas "supervalodas" turpina strauji paplašināt savu ietekmi, simtiem mazo un pamatiedzīvotāju valodu ik gadu zaudē pēdējos runātājus un atrodas uz izmiršanas sliekšņa.
Rakstības sistēmu ģeogrāfiskā izplatība
Valoda un rakstība ir fundamentāli nemateriālās kultūras elementi, kas raksturo dažādu tautu intelektuālo mantojumu un palīdz vilkt kultūras reģionu robežas. Vēsturiski komunikācija sākās ar pirmatnējiem alu zīmējumiem, kas laika gaitā transformējās sarežģītos simbolos, ornamentos un sistēmās.
Mūsdienu izpratnē rakstība ir vizuāla vai taktilā (piemēram, Braila raksts) metode informācijas saglabāšanai un nodošanai. Pasaules ģeogrāfiskajā telpā izšķir trīs galvenos rakstības tipus:
- Alfabētiskās sistēmas: Balstās uz skaņu (līdzskaņu un patskaņu) grafisko attēlojumu. Burti ne vienmēr precīzi sakrīt ar skaņām – dažreiz vairāki burti apzīmē vienu skaņu vai otrādi. Latviešu valoda izmanto šo sistēmu, kur lielākoties pastāv fonētiskais princips, lai gan ir izņēmumi (piemēram, mainīgais patskaņu "e" vai "o" izrunas veids).
- Zilbju raksti: Katra grafiskā zīme apzīmē veselu zilbi kā vārda pamatvienību.
- Logogrāfiskie raksti: Zīmes jeb hieroglifi apzīmē veselus vārdus, jēdzienus vai morfēmas, un spilgtākais šī tipa areāls ir Austrumāzija (piemēram, Ķīna).
Teksta izkārtojuma virziens lielākoties ir horizontāls – no kreisās uz labo pusi un no augšas uz leju. Ja telpa ir ierobežota (piemēram, uz ceļa zīmēm), tekstu var izvietot vertikāli. Tomēr Tuvo Austrumu kultūras reģionā (arābu un ebreju rakstībā) dominē virziens no labās uz kreiso pusi. Rakstības sistēmu areāli Eiropā un tās pierobežā.
Eiropas kultūrtelpā pastāv izteikta rakstības sistēmu daudzveidība, kas bieži sakrīt ar vēsturiskajām un reliģiskajām ietekmēm:
- Latīņu alfabēta areāls: Aptver lielāko daļu Centrāleiropas, Rietumeiropas un Ziemeļeiropas, tostarp Baltijas valstis. Daudzas tautas alfabētu ir pielāgojušas savas valodas īpatnībām, izmantojot diakritiskās zīmes (garumzīmes, mīkstinājuma zīmes) vai specifiskus burtus (piemēram, īslandiešu ð un þ).
- Kirilicas areāls: Vēsturiski saistīts ar Austrumeiropu un Balkānu reģionu (krievu, ukraiņu, baltkrievu, bulgāru, maķedoniešu un serbu valodās). Interesanti, ka Serbijā pastāv digrafija – paralēli tiek lietots gan kirilicas, gan latīņu raksts. Arī čigānu valodas pierakstā bieži pārņem tā reģiona rakstību, kurā kopiena dzīvo.
- Grieķu alfabēts: Saglabājies kā unikāla, noslēgta sistēma un pašlaik tiek izmantots tikai grieķu valodas areālā.
- Kaukāza reģiona specifiskie alfabēti: Eiropas un Āzijas robežzonā atrodas Gruzija un Armēnija, kuras izceļas ar pilnīgi unikālām, autonomām rakstības sistēmām, kurām nav radniecības ar citiem Eiropas alfabētiem.