Ekosistēma ir noteiktā teritorijā sastopamo augu un dzīvnieku populāciju dabiskā dzīves un eksistences vide. Ekosistēmas var būt dažāda lieluma un ietilpt viena otrā. Lielākā ir planetārā ekosistēma, kas ap Zemi veido organiskās dzīvības apvalku jeb biosfēru. Mazākā planetārās ekosistēmas vienība ir biotops.
Biosfēra ir planētas lielākā ekosistēma, kas sadalās - ūdens un sauszemes ekosistēmās, pēdējā tālāk iedalās biomās (jeb digitālā atlantā - dabas zonās), biocenozēs un biotopos. Ekosistēmu veidošan piedalās divi savstarpēji saistīti dabas komponenti - abiotiskais un biotiskais komponents. Pirmo veido neorganiskās vielas, dabas fiziskie un ķīmiskie faktori un saules enerģija. Otro komponentu veido dzīvā daba un dažādi bioķīmiskie procesi. Cilvēks, sabiedrība arī ir būtiska dzīvās dabas, biosfēras, biotiskās komponentes sastāvdaļa, ienesot dabā, bieži pat būtisku savu antropogēnās iedarbības faktoru apkārtējā vidē un tās ekosistēmās. Pilsētas uzskatāmas par t.s. mākslīgām ekosistēmām. Tātad, ekosistēmas abiotiskie faktori ir saules u.c. enerģija, klimats, ieži, ūdeņi, dažādi ģeoloģiskie virszemes un pazemes, atmosfēras procesi. Biotiskie komponenti ir augu un dzīvnieku valsts, mikroorganismi , planktons u.c. Tie savukārt iedalās kā organisko vielu ražotāji jeb producenti, (augi, fitoplanktons), patērētāji jeb konsumenti (pirmās pakāpes - zālēdāji, otrās pakāpes - plēsēji utt. barības ķēdēs), noārdītāji jeb reducenti (mikroorganismi, sēnes u.c.).
Sauszemes biomu ekosistēmas, to iedalījums.
Sauszemes ekosistēmas dalās vairākās lielās grupās.
a) mežu biomas jeb ekosistēmas. Šajās biomās (cits nosaukums, arī digitālajā atlantā - dabas zonās) galvenais savvaļas augāja tips ir kokaugi. Tas nozīmē, ka mežu biomās klimata, pirmkārt jau siltuma un mitrua apstākļi un citi dabas apstākļi ir pietiekami labvēlīgi, lai tur augtu dažāda veida koki. Aukstā klimatā dominē skuju koki, siltākā platlapu koki, vēl siltākā un mitrākā, humīdā klimatā - mitrie tropiskie meži. Mežu veģetācija veido arī t.s. pakāpeniskās pārejas biomas, kur viens augāja veids nomaina otru. Par tādām pārejas biomām uzskata - mežatundru, mežastepi, un pustuksnešus, kurus ziemeļu Āfrikā sauc par Sāhelas zonu.
b) zālāju jeb pļavu biomas. Šajās biomu grupās klimata un citi dabas apstākļi ir pietiekami, lai tur augtu zālāji kā tas ir stepēs un savannās , bet tundrā bez zālaugiem arī vēl dažādi pundurkrūmi, sūnas un ķērpji.
c) tuksnešu biomas. Tuksnešu biomas izveidojušās apgabalos ar nelabvēlīgiem, pat ekstremāliem klimata un citiem dabas apstākļiem. Tuksnešu biomas ir sastopamas gandrīz visās klimata joslās. Izšķir tropu, subtropu, mērenos, polāros un augstkalnu tuksnešus. Tuksnešiem raksturīgs sauss jeb arīds klimats.
d) mākslīgās jeb antropogēnās ekosistēmu ainavas. Par dabiskām biomām šīs ainavas grūti nosaukt, sevišķi urbanizētās pilsētu teritorijas. To veidošanā galvenā nozīme ir bijusi cilvēka saimnieciskās darbības un tās rezultātu ietekmei uz vidi. Antropogēnās ainavas var būt pilsētas tipa un agrosaimnieciskās lauku tipa ainavas. Protams, ka arī šeit savu ietekmi ir daļēji saglabājusi arī pirmatnējā savvaļas bioma, sevišķi pārveidotajos lauku apvidos.
Ūdens ekosistēmas.
Ūdens ekosistēmas iedalās pēc ūdens īpašībām.
a) sāļūdens ekosistēmas. Šeit tās ir okeānu un to daļu, jūru ekosistēmas. Ūdens ekosistēmas atšķiras viena no otras gan pēc ūdens temperatūrām gan ūdens sāļuma. Liela nozīme ir arī ekosistēmā plūstošām ūdens straumēm, gaismas, dziļuma un bentāles reljefa un citiem dabas apstākļiem. Vislielākā bioloģiskā daudzveidība un bioproduktivitāte ir šelfa zonās pietiekami silta klimata apstākļos, sevišķi, kur sajaucas siltie un aukstie ūdeņi. Tas veicina fito un zooplantona attīstību, kas pēc savas biokapacitātes ( bioproduktivitātes) pārspēj pat mitros tropu mežus biomasas gada pieauguma ziņā. Lai gam mežu nozīme uz tā bagātināšanu ar skābekli un ogļskābās gāzes absorbciju ir nozīmīga, apmēram 65% no atmosfērā nonākošā skābekļa dod mikroskopiskās okeānu un jūru aļges un fitoplanktons. Par to plašāk šeit.
b) saldūdens ekosistēmas. Šeit pieskaita arī dažādas pakāpes iesāļūdens jeb sājūdens biomu ekosistēmas, pie kurām pieder arī Baltijas jūra, kurā sāļums ZA - DR virzienā virsusē mainās no 2,5 promilēm līdz apmēram 20 -25 promilēm Dāņu šaurumos. Rīgas līcī ūdens sāļums ir apmēram 4,5 - 5 promiles, pie Liepājas ap 7,5 promilēm. Pieaugot dziļumam ūdens sāļums arī pieaug. Citas saldūdens ekosistēmas ir upes, ezeri un dažāda veida mitrāji, sevišķi pazīstams ir Okavango mitrājs Botsvānā.
Pasaules sauszemes biomas (Digitālajā atlantā zemāk - dabas zonas).
Labāk un precīzāk biomas ( dabas zonas) aplūkojamas zemāk esošajā digitālajā atlantā.