5. Upes

 

Galvenā upe ar savām pietekām veido upes sistēmu, bet teritorija, kurā šī pieteku sistēma izvietojusies ir upes noteces baseins. Pēc galvenās upes tecēšanas virziena nosaka, kura krasta katra no pietekām ir. Kopējo reljefa pazeminājumu, pa kuru upe tek, sauc par ieleju, bet tās zemākā daļa, kas parasti augsta ūdens fāzē (pavasarī, lietus sezonā utml.) palu laikā pārplūst ir paliene. Laikam ejot, upei dziļāk iegraužoties pamatiežos, palienes malējās daļas vairs neapplūst un kļūst par terasēm, kas ir agrākās, bijušās upes palienes daļas.

Viss kopējais pazeminājums, pa kuru upe plūst no viena senkrasta līdz otram, ir upes ieleja. Kalnu upēm ielejas ir šauras, dziļas, jo straujai ūdens plūsmai ir liels spēks, un tā vairāk izskalojot upes gultni ūdens erozijas rezultātā, graužas gultnes pamatiežos, aiznesdama projām izskaloto cieto iežu materiālu. Kalnu upēm dominē dziļuma jeb gultnes erozija. Nonākot līdzenumos, straumes ātrums krītas un ūdens nespēj tālāk nest lielākas iežu daļiņas, kuras sāk nosēsties, akumulēties, līkumos veidojot zemūdens sēres un pludmales. Šādās sērēs kā, piemēram, Gaujā var būt t.s. grimstošās smiltis, jo tās ir tikai kopā ar duļķēm viegli nosēdušās, bet nav sablīvējušās. Līdzenuma upēm raksturīga sānu jeb krastu erozija.

Upēm līkumojot jeb meandrējot, pie līkuma iekšēja krasta straumes ātrums ir mazs, var veidoties pat pretstraume, te akumulējas, nosēžas upes nestais iežu materiāls. Pretējais, ārējais līkuma krasts parasti ir stāvs, kraujš ar tendenci uz nobrukumiem un noslīdeņiem. Šeit aktīvi norisinās sānu erozijas jeb izskalošanās procesi. Tas ir tāpēc, ka upes līkumā, pēc inerces un ar centrbēdzes spēka palīdzību galvenā upes straume ietriecas krastā un to intensīvi izskalo, rodas virpuļveida ūdens cirkulācija, kas izskalo arī upes gultni, pie stāvkrasta izveidojoties atvariem. Šīs no erozijas stāvkrasta un upes gultnes izskalotās smiltis tiek izskalotas arī pretējā, lēzenajā krastā veidojot sēres un pludmales. Tāpēc bieži upes līkumos iekšējais līkuma krasts ir zems, jo dominē sanešu akumulācijas jeb uzkrāšanās procesi, bet līkuma jeb meandra ārējais krasts ir stāvs, kraujš, nobrūkošs ar padziļinātu upes gultni vai pat atvariem, kā tas raksturīgi ir Gaujai, kas tek pa samērā mīkstiem smilšakmens pamatiežiem.

Upes gultnes morfoloģiskās izmaiņas:

 

1. vecupes ezers, 2. meandrs, 3. ieleja, 4. upes erozijas krasts, krauja, 5. krāces, 6. iedzelme (reizēm atvars), 7. upes akumulācijas krasts jeb pludmale, 8. sēre, 9. paliene, 10. ielejas pamatkrasts, 11. upes gultne.

 

Ielejas daļas profils \(CD\):

 

 

 

Līdzenuma upe (\(A\)) un Kalnu upe (\(B\)):

 

1. gultne, 2. paliene, 3. ieleja.

  

Dolomītus un cita veida cietākus iežus izskalot ir daudz grūtāk. Augsta ūdens līmeņa fāzē, palu, stihisku plūdu vai lietusgāžu ūdeņi izteiktos upes līkumos izrauj sev jaunu gultni, iztaisnojot tecējumu. Vecais upes līkums pamazām aizsērē, aizaug kļūdams par vecupes ezeru. Ietecēdama kādā ezerā, jūrā vai okeānā, straumes ātrums krītas un nogulsnējas gandrīz viss upes nestais materiāls, veidojot zemu, purvainu ar attekām caurvītu līdzenumu jeb deltu. Ļoti izteiktas upju deltas ir Nīlai, Misisipi, Volgai, Ļenai, Mekongai u.c. Ja ir spēcīgas piekrastes straumes, tad tās upju nesto iežu materiālu aizskalo projām vai izkliedē un delta neveidojas. 

Upes straumes tecēšanas ātrumu ietekmē apvidus reljefs, pa kuru upe tek. 

Mērvienība ir \(m/km\), reizēm \(cm/km\). Savukārt ūdens daudzumu izsaka \(m^3\)/\(sek\), kas izplūst caur upes ieteces šķērsgriezuma laukumu, kādā laika vienībā, visbiežāk gadā. Lielām pasaules upēm tie var būt daudzi simti un pat tūkstoši \(km^3\)/ gadā.

 

Doto pasaules upju hidroloģiskais ūdens režīms pa mēnešiem:

 

 Atkarībā no klimata apstākļiem, upēm var būt dažāda ūdensguve.