Ezers ir dabiskas izcelsmes ūdenstilpne, kas atrodas sauszemes reljefa pazeminājumā, ezerdobē, un kuru piepilda ūdens.
Ezeru ūdens īpašības
Lielākā daļa pasaulē ir saldūdens ezeri. Mitrā klimatā tie var būt arī noslēgti beznoteces dabiski ūdens baseini. Karstā, sausā klimatā, pastāvot lielai iztvaikošanai, tie nereti mēdz sasāļoties, ja no tiem neiztek upes, kas ar ūdeņiem aiznes arī sāļus.
Ujuni solončaks Bolīvijas dienvidrietumos izžuvuša sāļūdens ezera vietā
Sāļajos ezeros var būt arī citi sāļi, ne tikai vārāmā sāls jeb nātrija hlorīds. Daudzviet pasaulē ir arī karbonātiskie sodas ezeri. Zemāk redzams bāziskais Natrona ezers Kenijā, tā ūdens ir kodīgs sārms ar pH 11 un tomēr arī tādā ir savdabīgas dzīvības formas. Vēl ķīmiski daudzveidīgāki ir vulkāniskie krāteru un termālie ezeri Islandē.
Bāziskais Natrona ezers Kenijā
Ezeru izcelsme
Izcelsme ezeriem var būt ļoti dažāda. Taču pastāv zināmas likumsakarības. Tā ziemeļu puslodē Ziemeļamerikā, Kanādā, Ziemeļeiropā arī Latvijā, lielākā daļa ir t.s. glaciālie jeb senā ledāja radītie ezerdobju ezeri. Mitrā klimatā daudz purva ezeru, gar upēm - vecupju ezeri. Austrumāfrikā sastopami ļoti dziļie tektoniskie ezeri, tādi kā Tanganjika (dziļums \(1\)\(436\) \(m\)), Njasa (dziļums \(706\) \(m\)) u.c. Pie šīs grupas pieskaitāms arī Baikāls, dziļākais ezers pasaulē (dziļums \(1620\) \(m\)). Kalnos, sevišķi Pamirā, Tibetā daudz sprostezeru un augstkalnu ielejās pieledāja ezeru.
Ezeru trofiskums
Ezerus kā ūdens ekosistēmas visbiežāk iedala pēc to trofiskuma jeb barības vielu daudzuma to ūdeņos. No ūdenī izšķīdušajām barības vielām ir atkarīga ezera augu un dzīvnieku valsts.Jo vairāk neorganisko barības vielu, jo vairāk ezerā augu – aļģu un citu augu. Ar šiem augiem barojas dzīvnieki – gan vienšūņi, gan bezmugurkaulnieki, zivis un citi.
Oligotrofi ezeri – ezeri ar dzidru ūdeni un zemu pirmprodukcijas daudzumu. Par pirmprodukciju sauc ezera spēju ražot organiskās vielas. Ja ezera ūdens ir dzidrs, augājs nabadzīgs un arī zivīm barības vielu bāze ir nabadzīga. Visvairāk tādu ir kalnos un ziemeļos ar aukstu ūdeni un lēniem bioķīmiskiem procesiem. Ūdens caurredzamība vairāk par \(10\) metriem. Latvijā faktiski nav oligotrofu ezeru.
Latvijā izplatīti ir mezotrofie ezeri – vidēji produktīvi ezeri. Ūdens caurredzamība tajos ir \(4 - 6\) metri. Sugu skaits šajos ezeros ir apmēram tikpat liels kā oligotrofajos ezeros, taču atsevišķo sugu īpatņu skaits ir lielāks. Pie šī tipa pieder dziļais Drīdzis, Laukezers, Rāzna un citi dziļi ezeri. Par mezotrofiju liecina smilšaina grunts, dzidrs ūdens, skrajas un samērā šauras niedru audzes.
Lielākā daļa Latvijas ezeru ir eitrofie ezeri. Tajos ir samērā daudz ūdenī izšķīdušo augiem izmantojamo barības vielu. Ar šīm vielām barojas aļģes un ūdensaugi, tādi kā ūdensrozes. Tāpēc šos ezerus parasti ietver blīva un lekna niedru josla un ezera grunti klāj biezs dūņu slānis.
Vasaras beigās eitrofos ezeros vērojama ūdens ziedēšana, rudenī, augiem atmirstot, var rasties skābekļa trūkums ūdenī, sevišķi ziemā zem ledus segas. Pārmērīga eitofikācija samazina zivju daudzumu, taču šādi ezeri ir ļoti ūdensputnu iecienīta ligzdošanas vieta. Tipiski eitrofiski ezeri Ir Engures, Kaņiera, Papes un Liepājas, Lobes ezeri.
Pavisam atšķirīgi ir distrofie ezeri, kurus sauc arī par purva ezeriem. Ūdens tajos ir brūnā krāsā un ar mazu caurredzamību (\(0,5 - 1\) metrs). Brūnais ūdens šajos ezeros ir radies dabiski, nevis cilvēka veiktas piesārņošanas rezultātā. Dzelteno un brūno krāsu ūdenim piešķir lielais humusvielu saturs – tās ir grūti noārdāmas organiskas vielas, kas galvenokārt rodas purvos nepilnīgas augu materiāla sadalīšanās rezultātā. Tā kā tās ir grūti sadalāmas vielas, augi tās nespēj uzreiz izmantot kā barības vielas. Tādēļ arī te ir maz augu un dzīvnieku. Tātad – ūdens brūns, tomēr tīrs. Parasti šajos ezeros ir kūdraina grunts. Peldošo augu joslā atrodami atsevišķi ūdensrožu puduri. Iegremdēto augāju veido sfagnu sūnu paklāji. Šie ezeri parasti arī atrodami purva vidū.