Ar valodu cilvēki izsaka savas domas un jūtas. Valoda ir sazināšanās līdzeklis.
Svarīgākā valodas funkcija ir būt par galveno cilvēku sazināšanās līdzekli. Saziņa var notikt tikai tad, ja ir runātājs un klausītājs, tas ir, sabiedrības locekļi, kuriem nepieciešams sazināties, saprasties, informēt citam citu, ja tiem ir viena kopīga valoda. Tādējādi valodu kā saziņas līdzekli sabiedrības locekļi izmanto informācijas pārvadīšanai un uztveršanai.
Valodā cilvēki izsaka savas domas, atziņas, izjūtas, dalās pieredzē, ko katrs uzkrājis, vērojot un izzinot apkārtējo pasauli un paši sevi.
Cilvēki var sazināties, izmantojot gan rakstīto, gan runāto valodu. Tā valoda, ko bērns iemācās no vecākiem, ir dzimtā valoda.
Daudzu valodu pastāvēšana šķeļ cilvēci un ierobežo valodas kā sazināšanās un savstarpējas saprašanās līdzekļa nozīmi. Proti, saprašanās ir iespējama tikai tad, ja cilvēki prot vienu un to pašu valodu.
Tā kā pasaulē pašlaik ir apmēram 3 tūkstoši valodu, tad kļūst saprotama vajadzība mācīties svešvalodas.
Saziņa ir domu apmaiņa un jaunas informācijas ieguve.
Galvenais sazināšanās līdzeklis ir valoda.
Sazināties var ar vārdiem (runā un rakstos), kā arī bez vārdiem (žesti, mīmika, signāli).
Pašlaik spēkā esošā Valsts valodas likuma 3. pants nosaka: "Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda."
Savukārt šī paša likuma 23. pants nosaka: "Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas."
Īss latviešu valodas raksturojums lasāms Valsts valodas komisijas mājas lapā: Latviešu valoda Latvijā.
Mūsdienās jau pierasts, ka latviešu valoda ir ne vien valsts valoda Latvijā, bet arī darba valoda Eiropas Savienībā, taču ceļš līdz šādam stāvoklim nav bijis viegls un vienkāršs. Latviešu valodas juridiskās atzīšanas ceļš sākās vēl tajā laikā, kad Latvija bija tikai daļa no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS).
Pēc četriem gadiem tiek pieņemts jau Latvijas Republikas likums par latviešu valodas statusu Latvijā (1992. gada 31. marts): LR likums par grozījumiem LPSR valodu likumā.
Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par latviešu valodas statusu (1988. gada 6. oktobris) ir pirmais dokuments, kas iesāka latviešu valodas kā valsts valodas statusa atjaunošanu: LPSR lēmums par latviešu valodas statusu.
Pēc četriem gadiem tiek pieņemts jau Latvijas Republikas likums par latviešu valodas statusu Latvijā (1992. gada 31. marts): LR likums par grozījumiem LPSR valodu likumā.
|
Lēmuma pieņemšanas laiks
|
Lēmuma pieņēmējs un lēmums
|
| 1988. gada 6. oktobris |
Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas (LPSR) Augstākā Padome (AP) – Lēmums par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai
|
| 1989. gada 5. maijs |
LPSR AP – Valodu likums
|
| 1992. gada 31. marts |
LR Saeima – Latvijas Republikas LIKUMS Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likumā
|
| 1999. gada 9. decembris (stājies spēkā 2000. gada 1. septembrī) |
LR Saeima – Valsts valodas likums
|