1. Humanitārās zinātnes, vēsturiskie posmi

Kas ir humanitārās zinātnes?

Tās ir zinātnes, kas pēta visu, ko ir radījis cilvēks un viņa prāts. Ja dabaszinātnes (kā fizika vai ķīmija) pēta apkārtējo pasauli un dabas likumus, humanitārās zinātnes pēta cilvēku — kā mēs domājam, kā runājam, kāpēc rīkojamies tā, kā rīkojamies, ko esam atstājuši vēsturē. Vārds "humanitārs" nāk no latīņu valodas vārda humanus, kas nozīmē "cilvēcisks". 

Humanitāro un mākslas zinātņu iedalījumu nosaka Ministru kabineta noteikumu Nr. 595 "Noteikumi par Latvijas zinātnes nozaru grupām, zinātnes nozarēm un apakšnozarēm" 6. sadaļa".

Latviešu valodas un literatūras stundās apgūsti valodniecības un literatūrzinātnes nozares nelielu daļu. 

Latviešu literatūras vēsture. Literatūras teorija. Salīdzināmā literatūrzinātne. Cittautu literatūras vēsture. Vispārīgā valodniecība. Salīdzināmā un sastatāmā valodniecība. Lietišķā valodniecība. Latviešu sinhroniskā valodniecība. Latviešu diahroniskā valodniecība. Baltu valodniecība. Ģermāņu valodniecība. Romāņu valodniecība. Slāvu valodniecība. Somugru valodniecība (somugristika). Orientālistika. Klasiskā filoloģija. Mitoloģija. Citas valodniecības un literatūrzinātnes apakšnozares.

 

Īsumā: humanitārās zinātnes māca mums nevis to, kā uzbūvēt datoru vai raķeti, bet gan to, kā būt cilvēkiem un kā saprast citam citu. Tās palīdz attīstīt kritisko domāšanu un prasmi saskatīt sakarības.

 

Vai ir kāda atšķirība starp humanitārajām zinātnēm un sociālajām?

• Humanitārās zinātnes pēta cilvēka iekšējo pasauli un viņa radošumu. Tās koncentrējas uz to, ko indivīds ir radījis — unikāliem mākslas darbiem, grāmatām, valodu vai idejām.
• Sociālās zinātnes pēta cilvēku sabiedrībā un viņu uzvedības likumsakarības. Tās skatās uz cilvēkiem kā uz grupu un mēģina atrast likumus vai tendences, izmantojot datus, aptaujas un statistiku.

Humanitāro zinātņu vēsture ir stāsts par to, kā cilvēki gadsimtu gaitā ir mācījušies pētīt paši sevi, savu valodu, domāšanu un kultūru. Šī attīstība nav notikusi vienā dienā – tā ir veidojusies vairākos lielos posmos, kur katrs laikmets ir ienesis ko jaunu.

 

Laikposms	Svarīgākie sasniegumi un galvenie pārstāvji
Senā pasaule. Pamatu likšana. Antīkais laikmets. Aizsākumi meklējami Senajā Grieķijā un Senajā Romā vairāk nekā pirms 2000 gadiem. Tolaik vēl nebija tāda jēdziena "zinātne" mūsdienu izpratnē, taču radās filozofija (domāšana par dzīves jēgu, taisnīgumu un morāli).	Grieķi ieviesa jēdzienus: gramatika, retorika (runas māksla), dialektika (māksla strīdēties un meklēt patiesību). Romieši vēlāk radīja terminu humanitas, ar ko apzīmēja izglītotu, kulturālu un vispusīgi attīstītu cilvēku. Galvenie pārstāvji: Platons, Aristotelis, Hērodots ("vēstures tēvs") un Cicerons.
Viduslaiki. Dievs un tekstu pētīšana.  Eiropā viss pakārtots baznīcai un reliģijai. Zinātne un izglītība koncentrējās klosteros un pirmajās universitātēs.	Veco tekstu pētīšana un tulkošana (galvenokārt Bībeles un seno filozofu darbu norakstīšana). Cilvēki mācījās valodu (latīņu, grieķu, ivritu), lai precīzi saprastu uzrakstīto. Tas lika pamatus mūsdienu valodniecībai un literatūras analīzei. Galvenie pārstāvji: Akvīnas Toms, Aurēlijs.
Renesanse. Cilvēka "atgriešanās": 14.–16. gadsimts. Svarīgākais pagrieziena punkts humanitāro zinātņu vēsturē. Pēc Viduslaikiem, kur galvenais bija Dievs, renesanses laikā pētnieki uzmanības centrā atkal nolika cilvēku (humānisms).	Zinātnieki sāka uzskatīt, ka cilvēka prāts, māksla, literatūra un vēsture ir vērtība pati par sevi. Radās uzskats, ka, pētot vēsturi un literatūru, cilvēks kļūst brīvāks un labāks. Šajā laikā sāka veidoties humanitārās zinātnes tādas, kādas tās redzam šodien. Notika sekularizācija (atdalīšanās no baznīcas diktāta) un antīkā mantojuma atdzimšana. Attīstījās filoloģija un tekstu kritika, lai attīrītu antīkos rakstus no viduslaiku sagrozījumiem. Grāmatspiedes izgudrošana nodrošināja strauju zināšanu izplatību. Galvenie pārstāvji: Roterdamas Erasms, Frančesko Petrarka, Džovanni Bokačo.
Apgaismības laikmets un 19. gadsimts. Zinātnes dzimšana, 18. gadsimtā dabaszinātnes (fizika, astronomija) piedzīvoja milzīgu lēcienu. Humanitāro zinātņu pārstāvji saprata, ka viņiem arī ir vajadzīgas savas, nopietnas pētniecības metodes.	19. gadsimtā humanitārās zinātnes oficiāli sadalījās atsevišķās profesijās un skolas priekšmetos. Vēsturnieki sāka strādāt arhīvos ar dokumentiem (nevis tikai pārstāstīt mītus), valodnieki sāka pētīt, kā valoda vēsturiski radusies un mainījusies, bet arheologi sāka nopietnus izrakumus. Galvenie pārstāvji: Imanuels Kants, Johans Volfgangs fon Gēte, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis.
Mūsdienu attīstība: 20. un 21. gadsimts. Mūsdienās humanitārās zinātnes vairs nepēta tikai vecas grāmatas vai senas gleznas. Tās ir kļuvušas ļoti daudzveidīgas.	Kultūras studijas: pētnieki sāka analizēt ne tikai "augsto" mākslu (operu, klasisko literatūru), bet arī popkultūru – kino, modes tendences, rokmūziku un reklāmu. Digitālās humanitārās zinātnes: 21. gadsimtā humanitārajās zinātnēs ienāk datori. Valodnieki izmanto mākslīgo intelektu un datorprogrammas, lai analizētu miljoniem grāmatu vienlaicīgi, bet vēsturnieki veido digitālas kartes un seno pilsētu 3D modeļus. Galvenie pārstāvji: Mišels Fuko, Žaks Derridā, Ferdinands de Sosīrs.

 

Humanitāro zinātņu vēsture rāda, ka cilvēkam vienmēr ir bijis svarīgi ne tikai izgudrot jaunus darbarīkus vai pētīt dabu, bet arī saprast sevi un savu vietu pasaulē. Mainoties laikmetiem, mainās tikai instrumenti – no zosu spalvas un pergamenta viduslaikos līdz datoriem un algoritmiem mūsdienās.