Mūki un klosteri
Viduslaiku klosteros, kur dzīvoja mūki (sieviešu klosteros — mūķenes), bija īpaši vienmērīgs un nesteidzīgs dzīves veids. Viņi atteicās no laicīgās dzīves, lai visu savu dzīvi veltītu ticībai un lūgšanām, dzīvotu askētiski un nošķirti no laicīgās sabiedrības.
Klosteris ir mūku vai mūķeņu kopienas ēku komplekss. Tajā ietilpst gan saimniecības, gan dzīvojamās, gan Dieva lūgšanu vietas.
1. attēlā: klostera ēku kompleksa piemērs
Vārds mūks cēlies no grieķu vārda vientuļnieks. No sabiedrības nošķirtu un askētisku dzīvesveidu viduslaiku cilvēks varēja izvēlēties dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lai izpirktu grēkus, lai dzīvotu bezgrēcīgu dzīvi tālāk no sabiedrības kārdinājumiem. Klosterī varēja nokļūt arī piespiedu kārtā, piemēram, ārlaulībā dzimušus bērnus, kā arī cilvēkus, kurus kāda iemesla dēļ gribēja piespiedu kārtā izolēt no sabiedrības, sūtīja dzīvot klosterī.
Mūka liktenis sabiedrībā tika cienīts, jo tas bija saistīts ar svētumu, labu izglītību, regulāru ēdināšanu un aizsardzību aiz klostera sienām.
Mūki, stājoties klosterī, deva zvērestu nekad nestāties laulībā, visu savu dzīvi ziedot kalpošanai Dievam. To sauc par celibātu. Mūki atteicās no personiskā īpašuma — ļoti bieži par labu klosterim. Visu klostera dzīvi vadīja abats (vīriešu klosterī) vai abate (sieviešu klosterī) un klostera statūti.
Klostera dzīve bija stingri organizēta: lūgšanas — septiņas reizes dienā, kurām pakārtoja pārējos darbus un kopīgās maltītes. Lūgšanu starplaikos mūki strādāja vieglus fiziskus darbus — gatavoja dažādus priekšmetus baznīcai, kopa dārzu, audzēja mājlopus, mazgāja veļu, lasīja, pārrakstīja un ilustrēja grāmatas (manuskriptus), ārstēja ievainotos, gatavoja zāles. Visu dzīvei nepieciešamo mūki klostera teritorijā nodrošināja paši. Šādu saimniekošanas veidu sauc par naturālo saimniecību. Tā bija raksturīga visu viduslaiku periodu arī ārpus klosteriem.
Bruņinieki
Pavisam cits — aktīvs, ar militāro karjeru saistīts — dzīves veids bija bruņiniekiem. Agrīnajos viduslaikos karā piedalījās visi brīvie vīrieši, bet ar laiku izveidojās īpaša jātnieku, profesionālu karotāju kārta — bruņinieki.
Radās arī īpašs bruņinieku uzvedības normu kopums — goda kodekss. Bruņinieki tika uzskatīti par baznīcas aizstāvjiem un cīnītājiem par kristīgo ticību, viņu pienākums bija arī aizsargāt tos, kuri paši nenēsāja ieročus.
2. attēlā: bruņinieki
Bruņinieku kara māksla bija jāmācās vairākus gadus. Daudz laika tika veltīts kaujas mākslas vingrinājumiem, peldēšanai, jāšanai un zirgu kopšanai. Nepieciešams bija iegaumēt arī galma manieres — uzvedību pie galda, dejošanu, šaha spēli.
Apmācība sākās 7 gadu vecumā. Zēnus, kuri nāca no mazāk dižciltīgām ģimenēm, nodeva audzināšanā bruņinieku ģimenēs, viņus sauca par pāžiem. Kalpojot saimniekam, bija jāmācās kopt viņa apģērbs, kalpot ēdienreizēs, tīrīt bruņinieka ieročus un bruņas, rūpēties par zirgiem.
14 gadu vecumā zēns jau kļuva par ieroču nesēju — palīdzēja bruņiniekam uzvilkt bruņas, pavadīja viņu uz turnīru vai karu. 21 gadu vecumā svinīgā ceremonijā senjors jaunekli ar tā saukto bruņinieka cirtienu iesvētīja par bruņinieku.
Trubadūri — viduslaiku klejojošie muzikanti — savās dziesmās apdziedāja bruņinieku drosmi, veiklību, cēlsirdību un kara mākslu.
Herolds — amats viduslaikos, parasti valdnieka, feodāļa sūtnis un ziņnesis, ģerboņu pazinējs un skaidrotājs. Herolda pienākumos ietilpa pavadīt saimnieku turnīros, izaicināt pretinieku, pārzināt un slavināt saimnieka ģerboni, atklāt turnīrus — divu vai vairāku bruņinieku sacīkstes.
3. attēlā: turnīrs, mūsdienu rekonstrukcija
Bruņinieku kārtā varēja iekļūt karaļu, hercogu vai grāfu vasaļi, kuri cēla savas pilis un tika uzskatīti par zemāko aristokrātiju. Nereti viņu materiālais stāvoklis nebija daudz labāks kā zemniekiem, tādēļ viduslaiku beigās daži bruņinieki izputēja vai sāka nodarboties ar laupīšanu.
Bruņinieki kā militārs spēks zaudēja savu nozīmi 15. gs. otrajā pusē, kad kaujās sāka pielietot šaujamieročus, bet līdz mūsdienām saglabājusies bruņinieku laika romantiskā literatūra — leģendas par karali Artūru, Tristanu, Rolandu, Lanselotu, Zigfrīdu un citiem bruņiniekiem.
Mūsdienās, lai iedziļinātos viduslaiku atmosfērā, daudz cilvēku aizraujas ar bruņinieku turnīru rekonstrukciju, bet viduslaiku pilis var pieskaitīt pie populārākajiem tūrisma apskates objektiem un svarīgu kultūras mantojuma sastāvdaļu.
4. attēlā: bruņinieku cīņu rekonstrukcija Cēsu pilsdrupās
Zemnieki
Zemnieki bija skaitliski lielākā sabiedrības grupa viduslaikos, kura nodrošināja ar pārtiku visas pārējās iedzīvotāju kārtas, jo nodarbojās ar zemkopību un lopkopību, viņu dzīves veids bija saistīts ar fiziski smagu darbu. Zemnieki dzīvoja ciemos un apvienojās kopienās. Ciema centrā vienīgā akmens celtne bija baznīca un laukums, kurā tika organizēti svētki, gadatirgi un citi kopienai svarīgi pasākumi.
Agrajos viduslaikos gandrīz visi zemnieki bija personiski brīvi, drīkstēja nesāt ieročus aizsardzībai un vajadzības gadījumā piedalījās karagājienos. Ar laiku situācija mainījās — zemnieki vairs patstāvīgi nespēja uzturēt un aizsargāt savus ciematus un pakāpeniski nonāca turīgo kungu vai klosteru atkarībā. Daļa no zemniekiem pilnībā zaudēja brīvību, īpašumus, un paši kļuva par kāda kunga īpašumu vai dzimtcilvēkiem, kurus varēja pirkt, dāvināt, sodīt (reizēm pat ar nāvi) pēc to dzimtkunga vēlmes. Citi zemnieki bija tikai daļēji atkarīgi — viņiem piederēja nelieli zemes īpašumi un kunga zemes viņi apstrādāja noteiktu dienu skaitu nedēļā. Zemnieku bērni agri sāka palīdzēt vecākiem — ganīja zosis, cūkas un govis, kā arī veica citus nelielus saimniecības darbus.
Dzimtbūšana — zemnieku atkarības forma, kas izpaudās viņu piesaistīšanā pie zemes un pakļaušanā muižnieka pārvaldes un tiesas varai.
Atkarīgie zemnieki bija spiesti maksāt feodāļiem nodevas — daļu no labības, pārtikas, audumiem vai citām naturālajā zemnieku saimniecībā saražotām precēm —, kā arī pildīt klaušas. Vēl bija jāmaksā desmitā tiesa baznīcai.
Klaušas — feodālās zemes rentes forma, bezmaksas darbs, kas zemniekiem ar savu inventāru un zirgiem bija jāveic feodāļa labā.
Zemnieki ar savu inventāru apstrādāja sava feodāļa laukus, skaldīja malku un veica citus darbus, kā arī regulāri gāja šķūtīs, tas nozīmēja, ka ar savu transportu pārvadāja feodāļa miltus, kokmateriālus, akmeņus ceļu un ēku būvniecībai, kūtsmēslus no feodāļu kūtīm.
Dzimtcilvēki bija dzimtkunga īpašums. Likums paredzēja, ka aizbēgušos zemniekus nepieciešams meklēt, atgriezt īpašniekam un sodīt.
Ar laiku zemju īpašnieku īpašumā nonāca arī meži, ūdeņi un citi zemnieku ciemu, kopienu īpašumi. Lai mazinātu zemnieku bruņotās sacelšanās iespējas, zemniekiem tika aizliegts izmantot ieročus, doties medībās un zvejā. Medības un zveja kļuva par aristokrātu privilēģiju.
Tikai retās Eiropas teritorijās — Skandināvijā, Kastīlijā, Šveicē, arī Kurzemē, Kuldīgas apkaimē (kuršu ķoniņi) — daļa zemnieku saglabāja savu neatkarību.
6. attēlā: zemnieki viduslaikos
Zemnieku ēdienkarte sastāvēja no pašu saimniecībā izaudzētiem un laukos vai mežā atrastiem produktiem, pārsvarā augu produktiem. Gaļa zemnieku uzturā bija ļoti reti, parasti lopus audzēja pārdošanai. Vienīgais saldinātājs zemnieku galdā bija medus.
Pilsētu iedzīvotājiem uzturs bija daudzveidīgāks, jo produkti tika ievesti no citām zemēm un pilsētas bija tirgošanās centri.
Aristokrātu ēdienkarte bija bagātīgāka, jo bija iespējams iegūt produktus no dažādām zemēm, kā arī viņiem piederēja tiesības medīt un zvejot.
Zemnieki dzīvoja vienkārši — ēkās bija tikai viena telpa, kurā tika gatavots arī ēdiens. Ziemas laikā šajās telpās tika turēti sīklopi.
Zemnieka darba ritmā nebija brīvdienu. Vienīgie svētki bija Ziemassvētki, Lieldienas un baznīcas noteiktās svētku dienas.