Viduslaikos radās teorija, ka Dievs, radot cilvēku pasauli, paredzēja katram cilvēkam savu vietu kādā no sabiedrības grupām, savus pienākumus un uzdevumus: vieniem ir jākopj zeme, otriem — tā jāaizstāv, bet trešajiem — jālūdz Dievs. Šī teorija kļuva par pamatu cilvēku dalījumam kārtās.
Kārta — sociāls slānis ar īpašu, tikai tam piemītošu tiesisko un sociālo statusu, privilēģijām, pienākumiem un no tā izrietošo dzīvesveidu.
Šādā iedalījumā viduslaiku domātāji saskatīja Dieva radīto pilnīgo saskaņu. Kārtas salīdzināja ar cilvēka ķermeni, kur krūtis — tie, kas lūdz, rokas — tie, kas karo, bet kājas — tie, kas strādā. Tāpat kā cilvēka ķermeņa daļas ir saskaņā cita ar citu, arī cilvēkiem jādzīvo draudzīgi, paklausīgi un atbilstoši savai kārtai. Dieva noteiktā kārtība tika uzskatīta par negrozāmu. Baznīca šo teoriju izmantoja sabiedrības vieglākai pārvaldei.
Viduslaiku traktātos aprakstīts šis kārtu dalījums, kuru nosaukumi latīņu valodā skanēja kā oratores, bellatores un laboratores.
1. attēlā: viduslaiku teorija par trim kārtam
Pirmo kārtu oratores (latīņu val. — tie, kas lūdz) veidoja garīdzniecība: no vienkārša mūka un priestera līdz bīskapam un pāvestam. Viņu pienākums bija aizlūgt par visu cilvēku dvēselēm. Šajā saistībā ar Dievu pamatojās viņu lielā ietekme viduslaiku sabiedrībā. Baznīca uzturēja skolas, rūpējās par slimajiem un noteica laika ritējumu, kā arī ietekmēja laicīgo un politisku dzīvi.
Otro kārtu bellatores (latīņu val. — tie, kas karo) veidoja dižciltīgie: no vienkāršiem bruņiniekiem līdz hercogiem, grāfiem un karaļiem. Viņu pienākums bija aizsargāt no ārējiem ienaidniekiem un uzturēt kārtību zemes iekšienē, kā arī aizstāvēt visus tos, kuri paši nenēsāja ieročus. Dižciltīgie bija noteicēji pār zemi un cilvēkiem, kas strādāja viņu labā, bet vienlaikus viņus sargāja.
Trešo kārtu laboratores (latīņu val. — tie, kas strādā) veidoja sabiedrības lielākā daļa. Tie bija zemnieki, un viņu pienākums bija strādāt un apgādāt abas pārējās kārtas ar visu dzīvei nepieciešamo.
Atrašanos kādā no kārtām ar visām tās tiesībām un pienākumiem noteica cilvēka piedzimšana: par aristokrātu varēja kļūt, piedzimstot aristokrātu ģimenē, zemnieka dēls tā arī palika zemnieks.
Iespējams, no mūsdienu cilvēktiesību viedokļa raugoties, kārtu sistēma šķiet netaisnīga, tomēr viduslaikos tā nodrošināja stabilitāti, savstarpēju izdevīgumu un attīstību.
Dzīvi viduslaiku sabiedrībā noteica ne tikai dalījums kārtās, svarīga nozīme bija arī senjoru un vasaļu attiecībām. Viduslaiku sabiedrība bieži cieta no kariem, kuros dižciltīgie risināja savstarpējas nesaskaņas, kaimiņu vai klejotāju iebrukumiem un citām nelaimēm. Lielie zemes īpašnieki bija spiesti celt cietokšņus un uzturēt karaspēku, lai aizstāvētu savus īpašumus, bet parastie cilvēki meklēja dižciltīgo aizstāvību. Tā laika gaitā izveidojās feodāla vai lēņu sistēma.
Feodālisms — viduslaiku Eiropas sociālā, politiskā un ekonomiskā sistēma, kuras pamatā bija feodālais zemes īpašums — feods jeb lēnis, ko senjors (feodālis) nodeva vasalim, karaspēka dalībniekam uz kara klausības laiku, kā arī feodāļa vara pār saviem dzimtcilvēkiem.
Lēņa līgumā bija stingri atrunāts, kā vasalim ir jāsargā senjora dzīve un gods, jāaizstāv viņa intereses tiesā, jādara viss, lai senjors, nokļūstot gūstā, tiktu pēc iespējas ātrāk atbrīvots.
Savukārt, senjora pienākums bija aizsargāt savu vasali un aizstāvēt viņu tiesā, vasaļa bojāejas gadījumā rūpēties par viņa ģimeni. Parakstot līgumu, vasalis īpašā rituālā deva zvērestu savam senjoram.
2. attēlā: rituālais vasaļa zvērests senjoram
Vislielākie zemes īpašnieki un senjori bija valsts valdnieki, tātad viņiem varēja būt vislielākais karaspēks un vasaļu skaits.
Vasaļi arī varēja kļūt par feodāļiem, piemēram, grāfi vai hercogi, būdami karaļa vai imperatora vasaļi, veidoja savu karaspēku, piešķirot zemi baroniem vai bruņiniekiem. Arī baznīcas pārstāvji aizsardzības nolūkos varēja uzturēt vasaļu karaspēku, piešķirot zemes īpašumus.
Fragments no Svētās Romas impērijas ķeizara Konrada II likuma par feodu piešķiršanu (1037. g.):
"Feodu var piešķirt arhibīskaps, bīskaps, abats, abate, pāvests, ja tiesības piešķirt feodu tiem bijušas no senseniem laikiem. Feodu var piešķirt arī hercogs, markgrāfs, grāfs."
Šo savstarpējas atkarības sistēmu sauc par feodālajām kāpnēm.
3. attēlā: feodālās kāpnes
Lēnis nebija privātīpašums, bet tikai valdījums, dienesta zeme, kuru bez feodāla atļaujas nedrīkstēja dalīt, ieķīlāt vai pārdot.
Ar laiku lēni varēja nodot mantiniekiem, šajā gadījumā viņiem bija jāturpina pildīt vasaļa pienākumi. Ja vasalis pameta dienestu vai mira bez mantiniekiem, lēnis atgriezās atpakaļ senjora valdījumā.
Senjoru un vasaļu attiecības, kuras pamatojās uz abpusēju atbildību, nodrošināja zemju apsaimniekošanu un garantēja drošību un stabilitāti viduslaiku sabiedrībā.