Iepazīsties ar terminiem, kuri izmantoti šajā tēmā!
Likumdošana – likuma sagatavošana, apspriešana un pieņemšana kompetentā valsts institūcijā.
Likums ir likumdevēja vai citas valsts varas augstākās iestādes normatīvais akts, kam piemīt vislielākais juridiskais spēks. Likums tiek izdots pamatojoties uz konstitūciju noteikto kārtību.
Normatīvo tiesību aktu hierarhija – sistēma, kādā viens normatīvais tiesību akts pakārtojas citam.
Cilvēktiesības – tiesību kopums, kurš jānodrošina ikvienam cilvēkam. Tā ir tiesību joma, kas regulē cilvēku privātās attiecības, gan attiecības ar mantu, gan attiecības cilvēku starpā. Tās sauc arī par privāttiesiskām attiecībām.
Tiesībspēja – ikvienam cilvēkam ir tiesības, tās stājās spēkā vēl pirms cilvēka piedzimšanas, beidzas pēc cilvēka nāves, bet reizēm darbojas vēl pēc tās. (piemēram, Autortiesības)
Rīcībspēja – spēja rīkoties likumā noteiktajā kārtībā ar savu mantu. Tā iestājas no 18 gadiem.
Civilprocess – civillietas izskatīšanas procedūras tiesā.
Kriminālprocess – process, kurā tiek izmeklēts noziedzīgs nodarījums, celta apsūdzība un tiesā izvērtēta pret personu vērstās apsūdzības pamatotība.
Administrācija – iestādes vai uzņēmuma vadība, vadītāji.
Administratīvs – tāds, kas attiecas uz pārvaldi, varu, tās tiesībām.
Administratīvais pārkāpums ir pārkāpums, par kura izdarīšanu paredzēta administratīvā atbildība. Administratīvie pārkāpumi var būt dažādās dzīves jomās: pārkāpumi pret īpašumu, transportā, būvniecībā, tirdzniecībā, patērētāju tiesību aizsardzības jomā, valsts simbolikas lietošanā utt.
Administratīvā pārkāpuma process – likumā noteiktā kārtība, kādā tiek konstatēti, izmeklēti un iztiesāti administratīvie pārkāpumi.
Administratīvais process – process, kurā iestādes izdod administratīvos aktus, un process, kādā tiesa pārbauda administratīvo aktu tiesiskumu.
Konvencija – Starptautisks līgums, starptautiska vienošanās (kādā speciālā jautājumā).
Direktīvas ir Eiropas Savienības tiesību akti, kas paredzēti, lai saskaņotu un koordinētu dalībvalstu tiesību aktus.
Regulas ir vispārējās nozīmes tiesību akti, no kuriem izriet tiesības un pienākumi. Regulas ir tieši saistošas Eiropas Kopienai un dalībvalstīm. Tas nozīmē, ka regulas nedrīkst iestrādāt valstu tiesībās.
LR Satversme ir augstākais normatīvais akts
Normatīvie tiesību akti ir sakārtoti pakāpēs jeb hierarhijā. Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā demokrātisko valstu, tiesību hierarhija veidota pēc līdzīga principa:
1. Valsts pamatlikums (konstitūcija), Latvijas Republikas Satversme. Neviens normatīvais akts valstī nedrīkst būt pretrunā LR Satversmei.
2. Starptautiskie normatīvie tiesību akti. Eiropas Savienības regulas, kurā Latvija ir piekritusi iestājoties Eiropas Savienībā, starptautiskās konvencijas, līgumi, kuras ratificējusi (piekritusi) Saeima.
3. Likumi. Tie regulē konkrētas jomas. Izstrādājot likumus, Saeimai jāņem vērā visi augstākie tiesību akti, Eiropas Savienības direktīvas un lēmumi. Domstarpību gadījumā likumu izvērtē Satversmes tiesa.
4. Ministru kabineta noteikumi. Tie precizē, kā tieši dažādās situācijās jārīkojas, lai izpildītu Saeimas pieņemto likumu prasības. Domstarpību gadījumā MK noteikumu atbilstību izvērtē Satversmes tiesa.
5. Pašvaldību saistošie noteikumi. Precizē, kā konkrētajā pašvaldībā, balstoties uz augstākstāvošajiem normatīvajiem aktiem, tiks risināti dažādi jautājumi. Pašvaldību darbu uzrauga Vides un reģionālās attīstības ministrs, kurš var apturēt kādu saistošo noteikumu prasību. Ja pašvaldība tam nepiekrīt, var vērsties Satversmes tiesā.
Par normatīvo aktu atbilstību Satversmei rūpējas Latvijas Republikas Satversmes tiesa.
Satversmes tiesa pārrauga normatīvo aktu atbilstību Satversmei