Karadarbība klusajā okeānā
Klusā okeāna reģionu par savu ietekmes sfēru uzskatīja Japāna, kas bija okupējusi lielu daļu Ķīnas.
1941. g. 7. decembra rītausmā japāņu karakuģu un aviācijas vienības pēkšņi uzbruka ASV galvenajai karabāzei Klusajā okeānā – Perlharborā (Havaju salās).
Perlharbora pirms japāņu uzbrukuma
Uzbrukums Perlharborai 1941. g.
Pāris stundās no astoņiem ASV līnijkuģiem tika nogremdēti 5, pārējie sabojāti. Iznīcinātas tika 272 ASV lidmašīnas un krita 2402 karavīri. Šī japāņu admirāļa Jamamoto operācija izraisīja pārmaiņas kara gaitā. ASV atteicās no tradicionālās izolacionisma politikas un pieteica karu Japānai.
Līdz ar to karadarbība norisinājās ne tikai Eiropā un Āfrikā, bet arī Klusā okeāna baseinā un Āzijā.
Lendlīze
1941. gada 11. martā ASV kongress pieņēma likumu par lendlīzi (angļu val. – lend – aizdot, lease – iznomāt). Tas paredzēja materiālās palīdzības sniegšanu tām valstīm, kuru drošības nodrošināšana bija būtiska ASV. Līdz Otrā pasaules kara beigām ASV palīdzību saņēma 38 valstis 46 mljrd. dolāru vērtībā. PSRS saņēma preces par 98, miljardiem dolāru, tajā skaitā 14, 8 000 lidmašīnas, 7 000 tanku, 10 000 lielgabalu, 401 000 automašīnu un miljoniem tonnas pārtikas un citas preces. Bez šīs palīdzības PSRS būtu grūtāk organizēt pretestību Vācijai.
Antihitleriskā koalīcija
Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS sāka veidoties antihitleriskā koalīcija – valstu un tautu savienība cīņai pret Vācijas – Itālijas – Japānas bloku. 1941. g. 12. jūlijā PSRS parakstīja sadarbības līgumu ar Lielbritāniju. 24. jūnijā par gatavību atbalstīt PSRS jau bija paziņojis ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts.
1941. g. 14. augustā ASV un Lielbritānijas vadītāji Rūzvelts un Čērčils uz karakuģa pie Ņūfaundlendas krastiem parakstīja dokumentu, ko vēlāk nosauca par Atlantijas hartu.
Rūzvelts
Čērčils
Tajā abas lielvalstis uzsvēra, ka:
- netieksies pēc teritoriāliem ieguvumiem,
- atzīs tautu pašnoteikšanās tiesības,
- apņemas atjaunot pakļauto tautu suverēnās tiesības,
- apņemas izveidot taisnīgāku un drošāku pēckara pasauli.
Vēlāk arī PSRS pievienojās Atlantijas hartai. Staļins piekrita to atbalstīt tikai ar nosacījumu, ka tiks ievērota katras valsts konkrētā situācija, vajadzības un vēsturiskās īpatnības. (Pēc Molotova – Ribentropa pakta iegūtās teritorijas – Baltijas valstis, Besarābiju, Ziemeļbukovinu, Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju – PSRS uzskatīja par savām.)
1941. g. 1. oktobrī Maskavā tika parakstīta pirmā trīspusējā vienošanās starp ASV, Lielbritāniju un PSRS, kurā tika paredzēts sniegt vispusīgu palīdzību PSRS karā pret Vāciju. Tā izveidojās antihitleriskā koalīcija.
Svarīgi!
1942. g. 1. janvārī Vašingtonā 26 valstis (arī ASV, PSRS un Lielbritānija) parakstīja Apvienoto Nāciju Deklarāciju, kas nozīmēja Atlantijas hartas principu atzīšanu un jaunas kolektīvās drošības sistēmas iedibināšanu.