Jau 19. gadsimtā, vēl jo vairāk - 20. gadsimtā veikto būvdarbu apjoms, iespējams, bija lielāks nekā jebkad agrāk, kopā ņemot, - attīstoties industrializācijai, auga pilsētas.
19. gs. - 20. gs. sākumā atgriezās mode atdarināt iepriekšējo gadsimtu stilus - historisma virziens.
Svarīgi!
Historisma arhitektūrā tika pielietoti visi iepriekšējo gadsimtu stilu elementi - gan ēkas fasādē kopējot vienu stilu, kā redzams Mākslas akadēmijas paraugā (skat. zemāk - gotikas atdarinājums), gan retāk - iekštelpās.
Iekštelpas gan visbiežāk neatbilda ēkas ārpusē redzamajam stilam - tās veidoja atbilstoši ēkas funkcijām.
Attēlā: Latvijas Mākslas akadēmija - neogotika; fasādes fragments
Vēsturisko stilu atgriešanos sekmēja vēstures un arheoloģijas attīstība 19. gadsimtā, pētījumi bija plaši pieejami, salīdzinot ar iepriekšējiem vēstures periodiem, arhitekti smēlās iedvesmu vēstures paraugos.
Pilsētu pašvaldības un turīgie iedzīvotāji, kuri bija ēku pasūtītāji, par savu naudu vēlējās "vairāk un lielāku mākslu" savā izpratnē - pēc iespējas greznākas, atšķirīgākas ēkas. Izdomai robežu nebija. Tas bija raksturīgi arī Latvijas teritorijai, jo sevišķi - Rīgai.
Attēlā: Kalpaka bulvāris Rīgā 20.gs. sākumā
Rīgas apbūvi 19. gadsimta otrajā pusē noteica tas, ka tika nojaukti vecie pilsētas nocietinājumi, līdz ar to radās brīva telpa apbūvei, turklāt, augot rūpniecībai, tirdzniecībai, bija pietiekoši daudz turīgu pilsoņu, kuri varēja atļauties pasūtīt ēkas - individuālus projektus.
Vēsturisko stilu atgriešanos 19., 20. gadsimtu arhitektūrā ievērojami sekmēja arī nacionālisms - ideoloģiska kustība, kurai viena no iezīmēm bija pagātnes idealizācija.
Līdz ar to ilūzijas par jaukajiem bruņinieku laikiem, kas saistījās ar viduslaiku pilīm, vai idejas par "īstenas ticības" laikmetu viduslaikos, ko simbolizēja gotikas katedrāles, radīja prasību atgriezties pie bijušajiem vēsturiskajiem stiliem - romānikas un gotikas.
Attēlā: Odzienas pils neogotikas formās, 19. gadsimts
Arī nacionālpatriotisms, kas uzplauka 19. gadsimtā, ietekmēja monumentālu būvju veidošanu.
Celtne, veltīta pirmajam apvienotās Itālijas karalim (vairākus gadsimtus sašķeltā Itālija tika apvienota aptuveni 19. gs.vidū), iemiesoja arī ideju par itāļu nāciju kā pielūgsmes objektu, par atskatu uz bijušo Romas impēriju - diženo tautas pagātni.
Attēlā: Viktora Emanuela II - pirmā apvienotās Itālijas valsts karaļa, memoriāls (skat. augšējo būvi) Romā Itālijā, būvēts 19.- 20. gadsimtu mijā neoklasicisma stilā, bet grandiozās kāpnes, skulptūras memoriāla priekšā veido iespaidīgu ansambli, līdz ar to - viss ansamblis ir neobaroks. Arhitekts Dž. Sakoni
Līdzās individuālām un sabiedriskām idejām par vēlamo ēkas izskatu veidojās arī zināma standartizācija un sekošana noteiktiem kanoniem, saistītiem ar celtnes funkcijām, piemēram:
- teātriem izmantoja renesanses un baroka formas;
- muzejiem dominēja klasicisma formas;
- baznīcām, bibliotēkām, stacijām, skolām iecienītas bija gotikas formas;
- pilis un privātmājas būvēja pēc to īpašnieku gaumes izvēlētā stilā - to apliecina, piem., Latvijā vērojamā piļu arhitektūras daudzveidība.
Attēlā: Nacionālais Atēnu Arheoloģijas muzejs, būvēts 19. gs. - neoklasicisms
Šāda veida idejas arī noteica vēsturisko stilu izmantošanu 19. gadsimta un 20. gadsimta arhitektūrā.
Svarīgi!
Ja ēka noteiktā stilā ir būvēta ne savā vēsturiskajā laikmetā, bet 19. vai 20. gadsimtā, tad, lai pareizi definētu ēkas stilu, priekšā stila nosaukumam ir jāliek "neo-":
neoromānika, neogotika, neorenesanse, neobaroks, neoklasicisms.
Attēlā: VEF kultūras pils Rīgā, būvēta 20. gadsimta sešdesmitajos gados (PSRS okupācijas laikā) neoklasicisma stilā
20. gadsimta totalitārie režīmi, piemēram, nacisms Vācijā, staļinisms (padomju režīms) PSRS labprāt atgriezās pie vēsturisko stilu, sevišķi klasicisma, izmantošanas, jo klasicisms labi ļauj demonstrēt noteiktas idejas:
- kā jābūt ideālā variantā - pareizi, nevainojami;
- demonstrē idejas dominanti pār realitāti un prāta noteicošo lomu;
- apliecina valsts diženumu.
19./20. gadsimtā historisma celtņu fasādēs apdarē izmantoja ne tikai viena vēsturiskā stila, bet nereti arī dažādu arhitektūras stilu apdares elementus un detaļas, piemēram, vienā ēkā apvienoti romānikas, gotikas, baroka elementi. Ne vienmēr tie veidoja harmonisku ēkas kopskatu. Šādos gadījumos tiek lietots jēdziens "eklektisms", kas nozīmē - neorganisks, mākslīgs apvienojums.
(Eklektisma raksturojums - skat. 11.teoriju.)
Arī mūsdienās arhitektūrā reizēm vērojama vēsturisko stilu izmantošana.