Pirmajam pasaules karam un Parīzes miera konferences lēmumiem sekoja sarežģīts periods, kura laikā notika būtiskas pārmaiņas daudzu Eiropas valstu politiskajā iekārtā. 20. gadsimta 20. gadu sākumā daudzas Eiropas valstis lika lielas cerības uz demokrātiju, bet jau 20. gadu otrajā pusē un 30. gadu sākumā daudzās valstīs to sāka ierobežot vai pilnībā likvidēja.
No 29 Eiropas valstīm parlamentārā demokrātija saglabājās tikai 12, bet 17 valstīs radās dažāda tipa vienas personas vai partijas diktatūras.
Diktatūra ir pārvaldes sistēma, kur politiskā vara pieder vienai personai vai personu grupai.
Komunisms ir politiska ideoloģija un sabiedrības iekārta, kurā bezšķiru sabiedrības izveides vārdā tiek īstenota vienas partijas diktatūra.
Fašisms ir politiskā kustība, ko raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem.
Nacionālsociālisms (nacisms) ir ideoloģija, kas balstīta uz galēju nacionālismu, antisemītismu, militārismu, kā arī šķietamu sociālo vienlīdzību. Tas radās 1919. gadā, izveidojoties Nacionālsociālistiskajai Vācu Strādnieku Partijai.
Eiropa 20. - 30. gados.
Krievijā/Padomju savienībā, Itālijā un Vācijā izveidojās totalitāri režīmi, kuros:
- Politisko varu realizēja viena partija;
- Vadonim – diktatoram bija neierobežota vara;
- Sabiedrība tika ideoloģiski ietekmēta un kontrolēta ar terora palīdzību;
- Netika ievērotas pilsoņu konstitucionālās tiesības.
Totalitārs režīms ir politisks režīms, kam raksturīga valsts varas tieksme visaptveroši (totāli) noteikt un kontrolēt sabiedrības politisko, saimniecisko un garīgo dzīvi, vienas partijas un tā līdera diktatūra, politiskais terors.
Itāliešu fašismam un vācu nacismam bija vairākas kopīgas iezīmes:
- Nacionālisma ideoloģija;
- Militarizācija;
- Vadoņa kults;
- Agresīva ārpolitika.
30. gados Vācija un Itālija apvienoja savus spēkus kopīgu mērķu sasniegšanai.
Svarīgi!
Itāliešu fašisma un vācu nacisma ietekmē izveidojās diktatūras Spānijā, Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Horvātijā un citās Eiropas valstīs.
20. gs. 20. – 30. gados vairākās Eiropas valstīs tika ierobežota demokrātija un iedibināti visai atšķirīgi autoritāri režīmi (karaļa, prezidenta un militārās diktatūras).
Autoritārisms
Daudzās valstīs demokrātiju nomainīja autoritārie režīmi, jo:
- Pieredzes trūkums un nespēja daudzās problēmas ātri un sekmīgi atrisināt izraisīja sabiedrības vilšanos demokrātijas ideālos;
- Krievijā un Vācijā jau bija izveidojušies totalitārie režīmi (tie iedvesmoja radikālo politisko virzienu atbalstītājus).
Sekojot „lielo diktatoru” – Staļina, Musolīni un Hitlera paraugam, daudzās valstīs demokrātiju nomainīja autoritārie režīmi.
- 1926. gadā Polijā varu pārņēma viens no valsts atjaunotājiem - Juzefs Pilsudskis.
- 1928. gadā Albānijā un 1929. gadā Dienvidslāvijā tika nodibināta savdabīga karaļa diktatūra.
- 1920. gadā Ungārijā pēc neilgās karaļa varas pastāvēšanas ģenerālis Miklošs Horti izveidoja militāru diktatūru.
Juzefs Pilsudskis
Pat Anglijā un Zviedrijā radās fašistiskas partijas, taču tur tās neguva sabiedrības atbalstu, jo demokrātijas tradīcijas un vērtības bija stabilas.
Autoritārā režīma apstākļos pilsoniskās sabiedrības funkcionēšana ir ierobežota, lēmumi tiek pieņemti bez saskaņošanas ar sabiedrības vairākumu. Dažkārt saglabājas pat parlaments, taču tā iespējas ietekmēt valsts politisko dzīvi ir ierobežotas.
Autoritāram režīmam raksturīgi:
- Tika aizliegtas opozicionārās politiskās partijas;
- Tika likvidētas vai stingri kontrolētas centrālās un vietējās varas institūcijas;
- Vara koncentrējās vienas personas – autoritātes rokās;
- Autoritāru režīmu balsts visbiežāk ir armija, nereti tiek īstenotas represijas;
- Masu informācijas līdzekļi pakļauti stingrai kontrolei;
- Plaši tiek izmantota propaganda un mērķtiecīgi veidots valdošās personas kults.
20. – 30. Gados izveidotie autoritārie režīmi Eiropā bija dažādi:
- prezidentālas diktatūras;
- karaļa diktatūras.
Svarīgi!
Demokrātija piedzīvoja neveiksmi arī Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. Lietuvā tā pastāvēja tikai 8 gadus, bet Latvijā un Igaunijā – 16 gadus.
Režīmu nomaiņai bija daudz kopīgu cēloņu:
- Parlamentārajai iekārtai nebija tradīciju un pieredzes;
- Valsts prezidenta loma bija maza;
- Pastāvošā vēlēšanu sistēma veicināja parlamenta politisko sadrumstalotību un kavēja efektīvu likumdevēja darbību;
- Politisko partiju starpā valdīja nesaskaņas, kas noveda pie valdību nestabilitātes.
Pasaules ekonomiskās krīzes ietekme un totalitāro režīmu šķietamie panākumi mudināja politiskos grupējumus uz izšķirošu rīcību – varas pārņemšanu un stingrāku kontroles ieviešanu pār sabiedrību. Baltijas valstīs autoritāro režīmu priekšgalā nostājās labi pazīstami politiķi, kuri bija populāri sabiedrībā kopš valsts dibināšanas un brīvības cīņu laika:
- Lietuvā – Antans Smetona;
- Igaunijā – Konstantīns Petss;
- Latvijā – Kārlis Ulmanis.
Kārlis Ulmanis
Konstantīns Petss
Antans Smetona
Baltijas autoritārie režīmi neizveidoja sabiedrības totālu kontroli, tie nebalstījās uz masu partiju, taču pilsoņu politiskās tiesības un brīvības tika ierobežotas.