Staļina laiks (1945. – 1953.)
J. Staļins
Pēc II pasaules kara PSRS bija nostiprinājusi savu ietekmi pār Austrumeiropu. Josifs Staļins kā Komunistiskās partijas līderis un valdības vadītājs visus lēmumus izlēma vienpersoniski.
Saimniecība bija izpostīta. 25 milj. cilvēku bija bez pajumtes, bet valsts līdzekļus novirzīja bruņošanās vajadzībām. 1949. gadā PSRS tika izmēģināta atombumba.
Saimniecība bija izpostīta. 25 milj. cilvēku bija bez pajumtes, bet valsts līdzekļus novirzīja bruņošanās vajadzībām. 1949. gadā PSRS tika izmēģināta atombumba.
Kultūras dzīvē tika uzspiesta norobežošanās no Rietumu ietekmes. Gan zinātniekiem, gan māksliniekiem, gan rakstniekiem bija jādomā „partejiski”. Lai nepieļautu opozīciju, turpinājās represijas, piemēram, 1949. gada masu deportācijas Baltijā.
1953. gadā Staļins mira un tika apglabāts Mauzolejā blakus Ļeņinam.
Hruščova laiks (1953. – 1964.)
Ņikitas Hruščova nākšana pie varas ievadīja „atkusni”. Hruščovs 1956. gada Padomju Savienības komunistiskās partijas XX kongresā kritizēja Staļina personības kultu un masu represijas.
Ņ. Hruščovs
Cilvēki cerēja uz pārmaiņām. Sākās ieslodzīto atgriešanās no nometnēm. Politiskā cenzūra tika samazināta.
Kad 1956. gadā Ungārijas tauta sacēlās pret komunistisko režīmu, Maskava revolūciju apspieda.
Hruščovs lielu uzmanību pievērsa lauksaimniecībai, jo īpaši – kukurūzas audzēšanai. Tika apgūtas Kazahijas stepes un citas neskartas zemes. Tomēr pasākumi nedeva rezultātu un PSRS nācās labību iepirkt.
1961. gadā tika pieņemta PSKP programma, kuras mērķis bija 20 gados uzcelt komunismu PSRS.
Brežņeva laiks (1964. – 1982.)
Pēc Ņ. Hruščova atstādināšanas politiskajā dzīvē notika cīņa starp konservatīvajiem spēkiem, kuri centās saglabāt pastāvošo kārtību un atjaunot Staļina labo slavu, pret spēkiem, kuri uzskatīja, ka mērenas reformas ir nepieciešamas, lai sekmīgāk piemērotos pasaules attīstības gaitai.
L. Brežņevs
L. Brežņevs pārstāvēja konservatīvos spēkus un bija mērens neostaļinists.
Saimniecība tika attīstīta ekstensīvi: tika celti jauni uzņēmumi, Baikāla – Amūras maģistrāle (BAM). PSRS meklēja Rietumu finansiālu palīdzību Sibīrijas rūpnieciskai attīstībai, jo tā deva ¾ no PSRS izejvielu un energoresursiem. PSRS eksportēja naftu un Rietumos iepirka labību. Labi attīstīta bija militārā rūpniecība.
L. Brežņeva varas laiku sauca par stagnāciju (sastingumu, attīstības trūkumu). Tā bija krīze ekonomikā, politikā, sociālajā un garīgajā sfērā. Attīstījās korupcija (dienesta stāvokļa izmantošana savtīgos nolūkos; amatpersonu pērkamība un piekukuļošana) un ēnu ekonomika.
Ārpolitikas pamatā bija Brežņeva doktrīna, saskaņā ar kuru PSRS bija tiesības iejaukties savu sabiedroto iekšpolitikā, ja komunistiskā režīma pozīcijas tiek apdraudētas. 1979. gadā Padomju armija iegāja Afganistānā, lai pie varas noturētu Maskavai labvēlīgu režīmu.
J. Andropovs un K. Černenko
J. Andropovs
K. Černenko
Nākamie PSKP ģenerālsekretāri bija Jurijs Andropovs un Konstantīns Čerņenko. Viņi turpināja iepriekšējo politiku.
Abi pie varas nonāca vecumā, nevēlējās un nebija spējīgi ko mainīt PSRS ekonomikā vai politikā.
Anekdote:
Ļeņins pierādīja, ka valsti var vadīt visa tauta.
Staļins pierādīja, ka valsti var vadīt viens cilvēks.
Hruščovs pierādīja, ka valsti var vadīt jebkurš cilvēks.
Brežņevs pierādīja, ka valsti vispār var nevadīt.
Gorbačovs pierādīja, ka valsti vairs nav iespējams vadīt.
Staļins pierādīja, ka valsti var vadīt viens cilvēks.
Hruščovs pierādīja, ka valsti var vadīt jebkurš cilvēks.
Brežņevs pierādīja, ka valsti vispār var nevadīt.
Gorbačovs pierādīja, ka valsti vairs nav iespējams vadīt.