Rietumu pasaules pēckara attīstību ietekmēja tas, ka notika ASV un Rietumeiropas valstu tuvināšanās un pašu Rietumeiropas valstu integrācija (iekļaušana kādā organizācijā, savienībā).
Rietumvalstis vienoja līdzīgas vērtības un mērķi:
- parlamentārā demokrātija;
- tirgus ekonomika;
- Eiropas valstu savienības veidošana.
Svarīgi!
Rietumeiropa bija tās valstis, kuras neokupēja PSRS un kuras nenonāca komunistu ietekmē. Tās var iedalīt 2 grupās: tās, kuras neiesaistījās nekādās savienībās (Šveice) un tās, kuras iesaistījās.
ASV teritorija II pasaules karā necieta, bet bija piedzīvojusi strauju ekonomisku uzplaukumu. Kara beigās ASV bija gandrīz 2/3 pasaules zelta rezervju. ASV ražoja vairāk nekā pusi pasaules rūpniecības produkcijas un bija lielākā eksportētājvalsts pasaulē. Būdama bagātākā valsts pasaulē, tā sniedza palīdzību izpostītajai Eiropai.
Brīvības statuja ASV
Rietumvalstis karā bija izpostītas, to tautsaimniecība bija sabrukusi un atdzimšanas process bija grūts. Vairākās valstīs pēc kara atradās uzvarētājvalstu karaspēks – ASV karabāzes Rietumvācijā un padomju karabāzes PSRS ietekmes zonas valstīs.
1949. gadā izveidojās 2 Vācijas valstis:
- Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) - sociālistiska valsts Centrāleiropā, mūsdienu Vācijas teritorijas austrumdaļā, kas pastāvēja no 1949.-1990. gadam;
- Vācijas Federatīvā Republika (VFR) - Rietumvācijas nosaukums no 1949. gada maija līdz 1990. gadā oktobrī notikušajai Vācijas atkalapvienošanai.
Rietumeiropas apvienošanās notika:
- veidojot NATO (1949);
- saimnieciskajā jomā – veidojot Eiropas ogļu un tērauda kopienu (1951, mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu, galvenokārt Francijas un Rietumvācijas, ogļu un tērauda industrijām), kura vēlāk pārtapa Eiropas Kopienā (kopš 1993. g. – Eiropas Savienībā).
Neskatoties uz to, ka Rietumeiropas valstis attīstījās samērā stabili, dažās valstīs bija iekšpolitiskās krīzes.
50. – 60. gados ASV Dienvidu pavalstī joprojām pastāvēja rasu diskriminācija, kas izpaudās gan skolās, gan sabiedriskajā transportā un citās sabiedriskās vietās. 20. gs. 60. gados pazīstamākais pilsoņtiesību aktīvists un tumšādaino vadonis bija baptistu mācītājs Mārtins Luters Kings, kurš tika nogalināts atentātā 1968.g. Memfisā (Tenesijā).
Mārtins Luters Kings
1968. gadā Francijā izcēlās studentu nemieri, kam pievienojās strādnieku protesti, arodbiedrības uzsāka vispārēju streiku. Kreiso radikāļu cerības par revolūciju nepiepildījās.
Lielbritānijas pārvaldītajā Ziemeļīrijā kopš 1968. gada notika vietējā mēroga pilsoņu kari starp reliģiskajiem grupējumiem. Katoļi prasīja Ziemeļīrijas pievienošanu Īrijai, bet protestanti, kuri Ziemeļīrijā ir vairākums - palikšanu Lielbritānijas sastāvā. Armijas iesaistīšana konfliktu gan neizbeidza.
Rietumu pasaule 70. gados bija sasniegusi augstu saimniecisko labklājību. 60. gadu sākumā televizors, ledusskapis, veļas mazgājamā mašīna ģimenēs bija parasta parādību. Mierīgo attīstību 1973. gadā pārtrauca naftas krīze un degvielas cenu straujš pieaugums. 1947. g. ekonomiskā attīstības tempi visā pasaulē samazinājās. Otra naftas krīze sekoja no 1972. – 1982. gadam.
Kopš 70. gadiem Rietumeiropai un ASV pēkšņi nācās rēķināties ar spēcīgu Āzijas ekonomiski attīstīto valstu – Japānas, Taivānas, Dienvidkorejas – konkurenci. Tur bija izglītots un disciplinēts darbaspēks, kas bija gatavs strādāt par salīdzinoši nelielām algām.
Rietumeiropas uzņēmēji bija spiesti pārkārtot ražošanu, ierobežot inflāciju un slēgt konkurēt nespējīgus uzņēmumus. Daudzas ražotnes pārcēla uz valstīm, kur bija zemākas darbaspēka izmaksas (Brazīlija, Malaizija).
Kopš 80. gadu beigām jaunas attīstības iespējas radīja sadarbība ar Austrumeiropas valstīm, kuras tolaik pārgāja uz tirgus ekonomiku.