Pēc uzvaras II pasaules karā PSRS mēģināja pievienot sev Austrumeiropas valstis, kā tas jau bija noticis ar Baltijas valstīm 1940. gadā. Maskava centās pilnībā kontrolēt Austrumeiropas valstu politisko un ekonomisko attīstību, izmantojot to izejvielas un darbaspēku tautsaimniecības attīstībai. PSRS parūpējās, lai šo valstu valdībās nonāktu Padomju Savienībai uzticami cilvēki. PSRS 40. gadu beigās okupētajās teritorijās uzsāka sovjetizāciju.
Svarīgi!
Sovjetizācija – plānveidīga politiskās un sabiedriskās dzīves pārveidošana pēc PSRS paraugiem.
Tika izveidots jauns valstu tips – tautas demokrātijas valstis. Arī Ziemeļkoreja, Vjetnama un Ķīna pārņēma padomju modeli un tika iekļautas komunistiskajā sistēmā jeb tā sauktajā sociālisma nometnē.
Austrumeiropā komunistiskā režīma nostiprināšanās notika pakāpeniski:
- tika īstenota industrializācijas un kolektivizācijas politika;
- pakāpeniski no politiskās dzīves tika atstumti nekomunistisko partiju politiķi;
- lielu varu ieguva drošības orgāni, ar denunciācijām un represijām tika uzturēta baiļu atmosfēra;
- tika ierobežota vārda, preses, pulcēšanās un citas brīvības.
Oficiāli komunistiskās valstis bija neatkarīgas.
1956. gadā Ungārijā un 1968. gadā Čehoslovākijā tika ievests karaspēks, lai nepieļautu nekādas politiskas reformas un izstāšanos no Varšavas līguma.
Čehoslovākijā 1968. gada sākumā par partijas un valsts vadītāju kļuva A. Dubačeks. Viņa vadībā valstī sākās demokrātiskas reformas, kas vēsturē ieguvušas nosaukumu „Prāgas pavasaris”. Tika likvidēta cenzūra, attaisnoti politieslodzītie, likvidēts drošības aparāts un bija paredzēts atjaunot daudzpartiju sistēmu.
Dubačeks vairākkārt uzsvēra, ka Čehoslovākija nedomā izstāties no Varšavas līguma un SEPP. Tomēr notikumi Čehoslovākijā satrauca PSRS vadību.
Arī Polijā ik pa laikam notika nemieri un protesti pret neapmierinošajiem dzīves apstākļiem komunistiskā režīma laikā. 1956. gadā Poznaņā notika sacelšanās, kuru varas iestādes asiņaini apspieda. 1970. gadā tika nošauti vairāki demonstranti, kuri protestēja pret straujo cenu celšanos.
Lehs Valensa
L. Valensa
1980. gadā sākās jauns nemieru vilnis. Tika izveidota neatkarīga nekomunistiska arodbiedrība „Solidaritāte”, kuru vadīja Gdaņskas kuģubūves rūpnīcas strādnieks Lehs Valensa.Drīz vien „Solidaritātē” apvienojās vairāk nekā 10 milj. biedru. 1981. gadā tika izsludināts kara stāvoklis un tika arestēti tūkstošiem „Solidaritātes” biedru. Pilnībā protestus nebija iespējams apspiest. 1983. gadā L. Valensam piešķīra Nobela Miera prēmija. 1990. gadā Lehs Valensa tika ievēlēts atjaunotajā Polijas prezidenta amatā. Viņš vadīja Polijas pāreju no sociālisma uz kapitālismu, pamazām zaudēdams vēlētāju atbalstu.